Kāpēc viduslaikos baznīca mēģināja aizliegt spēļu kauliņus, un kāpēc cilvēki tā vietā sāka izmantot riekstus un akmeņus?
Sēžot 13. gadsimta tavernā, izklaides iespējas nebija lielas. Pēc nogurdinoša darba uz lauka vai šaurā amatnieka darbnīcā cilvēki meklēja veidu, kā atslēgties no drūmās realitātes un izjust asākas emocijas. Lai gan līdz greznu kazino spēļu galdu, ruletes ratu un automātu ieviešanai Eiropā vēl bija jāpaiet vairākiem gadsimtiem, azarts jau toreiz mutuļoja visu sociālo slāņu dzīslās.
Pieejamākais rīks šīs vēlmes apmierināšanai bija ļoti kompakts - spēļu kauliņi. Tomēr šķietami parastā izklaide kļuva par vienu no baznīcas lielākajiem ienaidniekiem. Garīdznieki visā Eiropā uzsāka nesaudzīgu cīņu pret kauliņu spēlēšanu, cerot to iznīdēt ar likuma spēku. Rezultāts bija pretējs - spēlmaņi kļuva vēl viltīgāki.
Sātana izgudrojums un garīdzniecības dusmas
Kāpēc nelieli, no kaula grebti kubiņi izsauca tik ievērojamu pretreakciju? Iedziļinoties viduslaiku teoloģiskajos tekstos, pamanīsi, ka bīskapi un mūki tos dēvēja par velna instrumentiem. Problēma nebija tikai tajā, ka zemnieki vai tirgotāji vieglprātīgi izšķērdēja smagi nopelnīto naudu. Saskaņā ar tā laika reliģisko pārliecību, viss notiekošais, tostarp cilvēka liktenis, bija pakārtots Dieva gribai. Brīdī, kad cilvēks meta kauliņus un paļāvās uz nejaušību, viņš izaicināja debesīs lemto kārtību un zaimoja radītāju, mēģinot nodot savu labklājību neparedzamās veiksmes rokās.
Vēl viens iemesls baznīcas sašutumam bija vide, kādā šīs izklaides norisinājās. Krogu atmosfēra reti izcēlās ar mieru. Zaudētāji nespēja apvaldīt savas emocijas, skaļi lādējās un savās neveiksmēs vainoja visus svētos. Dieva zaimošana tika uzskatīta par smagu grēku, un, lai situāciju kontrolētu, baznīca regulāri izdeva stingrus aizliegumus.
Aizliegumi liek kļūt radošiem
Pilsētu sargi ieguva pilnvaras veikt pēkšņus reidus krogos un konfiscēt spēļu kauliņus. Taču aizliegt cilvēkam vēlmi baudīt azartu ir teju neiespējami - jo vairāk kaut kas tiek liegts un dēvēts par grēcīgu, jo lielāku vilinājumu tas rada. Tā kā tradicionālos kauliņus bija viegli atpazīt un tie kalpoja par neapgāžamu pierādījumu noziegumam, spēlmaņiem nācās pielāgoties skarbajiem likumiem.
Rieksti un akmeņi pēkšņi ieguva jaunu vērtību. Ja tavernā iedrāzās sardze vai garīdznieku pārstāvji, sauja riekstu uz galda neradīja aizdomas. Tie izskatījās pēc uzkodas pie alus kausa vai nevainīgas dabas veltes, kurai nav nekāda sakara ar sātana izgudrojumiem. Sardzei nebija pamata konfiscēt riekstus vai arestēt par akmeņu turēšanu kabatā, kas ļāva spēlmaņiem netraucēti turpināt savu aizraušanos.
Kā iztikt bez punktiem?
Varētu šķist, ka precīzi slīpētu figūru nevar aizstāt ar akmeni vai riekstu, bet spēles mehānika tika izcili adaptēta. Visbiežāk izmantoja divas stratēģijas, un pirmā bija pāra un nepāra princips. Spēles vadītājs paslēpa saujā riekstus vai akmeņus, kamēr pārējie izdarīja likmes uz to, vai aizvērtajā plaukstā slēpjas pāra vai nepāra skaits. Šis formāts neprasīja ilgus sagatavošanās darbus un noritēja tādā tempā, ka sargiem noķert spēlētājus nozieguma brīdī bija teju neiespējami.
Otrā, nedaudz sarežģītākā metode, lika spēles objektus pielāgot. Spēlētāji izvēlējās gludus, plakanus oļus vai lielas riekstu čaumalas un ar nazi vai ogli iezīmēja vienu no to pusēm. Vairākus šādus objektus vienlaikus metot gaisā, spēlmaņi vēroja, cik no tiem piezemēsies ar atzīmi uz augšu. Tas ļāva veidot dažādas kombinācijas, rēķināt punktus un izspēlēt krietni garākas, stratēģiskākas partijas.
Spītīgā vēlme izaicināt likteni
Cilvēka tieksme pēc adrenalīna laika gaitā nav būtiski mainījusies. Neskatoties uz baznīcas iebiedēšanu, eiforija, ko sniedza izdevies metiens, izrādījās daudz spēcīgāka par sodiem. Spēle oļu un riekstu pavadījumā deva iespēju uz brīdi kontrolēt savu dzīvi vidē, kurā zemniekam vai amatniekam parasti nebija nekādas teikšanas. Pāreja uz citu spēļu inventāru lieliski parāda cilvēka elastību.