Kamēr politiķi un citas augstas amatpersonas katru gadu iesniedz detalizētas deklarācijas, ko jebkurš var izpētīt publiskajās datubāzēs, radošās industrijas un sociālo tīklu zvaigžņu maki ilgi palika pelēkajā zonā. Tomēr laiki ir mainījušies.
No bartera līdz tūkstošu vērtiem līgumiem
Pirms gadiem desmit digitālais mārketings Latvijā vēl bija pavisam kaut kas jauns un svešs. Slavenības un satura veidotāji bieži strādāja pēc bartera principa: zīmols iedod bezmaksas krēmu, restorāns uzsauc vakariņas, un slavenība pretī ieliek bildi ar jauku aprakstu. No nodokļu viedokļa tas šķita nieks, lai gan juridiski pat barters skaitās saimnieciskais darījums.
Šodien viss ir mainījies. Vietējo slavenību ienākumi nāk no dažādiem avotiem:
Sponsorētie ieraksti un ilgtermiņa kampaņas: Par vienu produktu sēriju vai video rullīti pazīstamākie vārdi saņem simtus un pat tūkstošus eiro.
Savu zīmolu radīšana: Apģērbu līnijas, kosmētika, kursi un semināri – slavenības izmanto savu atpazīstamību, lai pārdotu preci.
Platformu monetizācija: Ienākumi no skatījumiem tādās platformās kā YouTube vai abonementi vietnē Patreon.
Problēma rodas tad, kad šī reālā naudas plūsma nesakrīt ar oficiāli deklarētajiem datiem vai reģistrēto saimniecisko darbību.
Kāpēc VID sāka skatīties nopietnāk?
Nodokļu uzraugi nav akli – viņi saprot, kur grozās nauda. VID pastiprinātā uzmanība sociālo tīklu saturam ir loģisks solis, jo digitālā vide nodrošina nepieredzētu liecību apjomu. Slavenības pašas brīvprātīgi dokumentē savu dzīvesveidu, un šie video kalpo kā lielisks sākumpunkts nodokļu auditam.
Galvenais iemesls kontrolei ir vienkāršs – ienākumu un izdevumu nesakritība. Ja fiziskā persona oficiāli uzrāda minimālo algu vai pat apgalvo, ka tai nav pastāvīgu ienākumu, bet tajā pašā laikā sociālajos tīklos demonstrē regulārus pirkumus dārgos dizaineru veikalos un atpūtu pieczvaigžņu viesnīcās, VID rodas pamatoti jautājumi.
Turklāt nodokļu dienestam tagad ir pieejami modernāki datu analītikas rīki. Tiek salīdzināti uzņēmumu izdevumi reklāmai ar konkrētu personu bankas kontu apgrozījumu. Ja uzņēmums norāda, ka samaksājis par mārketinga pakalpojumiem slavenībai, bet šī persona naudu saņēmusi „uz rokas” vai uz ārvalstu kontu (piemēram, Revolut), cerot, ka to neviens neredzēs, tas ir ātrs ceļš uz nepatikšanām.
Kaimiņu un ārvalstu pieredze
Latvija šajā ziņā neizgudro riteni no jauna. Citviet pasaulē cīņa ar slavenību ēnu ekonomiku ir vēl bargāka. Piemēram, Itālijā un Francijā nodokļu policijai ir īpašas nodaļas, kas analizē tieši luksusa dzīvesveida demonstrēšanu internetā. Ārvalstīs ir bijuši skaļi skandāli ar pasaules mēroga zvaigznēm, kuras mēģināja viltīgi ietaupīt uz nodokļiem. Viņi oficiāli piereģistrēja savu dzīvesvietu kādā eksotiskā salā vai valstī, kur nodokļi ir smieklīgi mazi, lai gan paši turpat vien savā dzimtenē dzīvoja un strādāja. Nodokļu dienesti to ātri vien pierādīja, izmantojot tos pašus sociālos tīklus, un slavenībām nācās šķirties no miljoniem eiro, lai samaksātu milzu sodus.
Tāpat daudzas Eiropas valstis ir ieviesušas stingrus noteikumus par to, ka katram sponsorētam ierakstam jābūt skaidri marķētam (piemēram, ar norādi „Reklāma” vai „Apmaksāta sadarbība”). Latvijā Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (PTAC) un VID strādā roku rokā – ja ieraksts ir reklāma, tam ir jābūt caurspīdīgam gan patērētājam, gan valsts kasei.
Cik caurspīdīgi mēs esam šodien?
Jāatzīst, ka situācija uzlabojas. Lielākā daļa profesionālu satura veidotāju un slavenību Latvijā saprot, ka slēpties vairs nav jēgas. Viņi reģistrē SIA, maksā mikrouzņēmuma nodokli vai darbojas kā pašnodarbinātie. Sakārtoti dokumenti ir kļuvuši arī par prestiža jautājumu – lieli un nopietni zīmoli vienkārši neslēdz līgumus ar personām, kuras nevar izrakstīt oficiālu rēķinu.
Tomēr pelēkā zona joprojām pastāv, īpaši starp mazāka mēroga viedokļu līderiem un tiem, kas ienākumus gūst no ārvalstu platformām. Daudzi joprojām maldīgi uzskata, ka digitālā nauda, kas ienāk starptautiskos makos, Latvijas likumdošanai nav redzama.
Digitālais laikmets prasa jaunus noteikumus
Gala rezultātā vietējo slavenību ienākumu kontrole nav stāsts par skaudību vai vēlmi kādu sodīt. Tas ir stāsts par vienādiem spēles noteikumiem. Ja parasts mazais uzņēmējs vai algots darbinieks godīgi nomaksā katru nodokļu centu, nav iemesla, kāpēc digitālajā vidē strādājošie iegūtu īpašas privilēģijas tikai tāpēc, ka viņu darba rīks ir telefons. Visiem saimnieciskās darbības veicējiem ir jābūt sakārtotai grāmatvedībai, jo valsts budžetu interesē reāli cipari, nevis sekotāju skaits vai patīk klikšķi.