Jūlijs dārzā ir laiks, kad ķiploku aktīvais augšanas periods tuvojas noslēgumam, un augs sāk dabiski gatavoties nobriešanai. Šajā mēnesī lapu dzeltēšana un pakāpeniska nokalšana visbiežāk vairs neliecina par slimībām vai barības vielu trūkumu, bet gan par to, ka enerģija no virszemes daļas tiek pilnībā novadīta uz leju.
Mēģinājumi glābt zaļumu ar papildu mēslošanu šajā posmā var nodarīt tikai kaitējumu, samazinot ražas uzglabāšanās laiku ziemā. Lai nodrošinātu kvalitatīvu rezultātu, ir svarīgi mainīt kopšanas taktiku un pievērsties procesiem, kas veicina daiviņu apvalka nostiprināšanos. Pārmērīgas rūpes un laistīšana vasaras vidū ir biežākie iemesli, kāpēc labi izaudzētas galviņas sāk bojāties jau rudenī.
Mitruma režīma maiņa un augsnes sagatavošana
Galvenais uzdevums vasaras vidū ir pilnībā mainīt laistīšanas paradumus. Ja jūnijā augam vēl bija nepieciešams mērens mitrums galviņas apjoma palielināšanai, tad aptuveni divas līdz trīs nedēļas pirms plānotās novākšanas laistīšana ir pilnībā jāpārtrauc.
Ja jūlijs izceļas ar biežiem nolijumiem, dobes var regulāri uzirdināt. Augsnes virskārtas izskaitļošana un viegla irdināšana starp rindām palīdz liekajam mitrumam ātrāk iztvaikot un nodrošina skābekļa piekļuvi sakņu sistēmai.
Ja virs augiem ir izmantota mulča, kas pavasarī un vasaras sākumā palīdzēja saglabāt mitrumu, jūlija vidū to ieteicams uzmanīgi nogrābt, lai ļautu zemei ap stublājiem pilnībā izžūt saulē.
Papildus tam var pielietot metodi, kurā no augu pamatnēm nedaudz atrašņo zemi. Uzmanīgi atsedzot ķiploku galviņu augšējo trešdaļu, tās saņem vairāk siltuma un gaisa, kas paātrina mizas nobriešanu un neļauj tai sākt pūt mitrā augsnē. Šo darbību veic saudzīgi, lai nesabojātu pašas daiviņas vai blakus esošās saknes.
Ziedkātu likvidēšana un gatavības noteikšana
Ziemas ķiplokiem jūlijā sāk aktīvi veidoties ziedu bultiņas jeb ziedneši. Ja mērķis ir iegūt pēc iespējas lielākas un blīvākas galviņas, šie ziedkāti ir savlaicīgi jānogriež vai jānolauž, tiklīdz tie sāk griezties gredzenā. Augs patērē ļoti daudz enerģijas un barības vielu sēklu veidošanai, tāpēc ziedkātu savlaicīga likvidēšana ļauj visu spēku novirzīt tieši pazemes daļas briešanai.
Tomēr uz visas dobes ir lietderīgi atstāt divus vai trīs ziedkātus kā dabiskus indikatorus, kas precīzi parādīs īsto ražas novākšanas brīdi. Kamēr bultiņa ir saliekta, process vēl turpinās. Tiklīdz atstātie ziedkāti pilnībā iztaisnojas un to apvalks sāk plaisāt, atsedzot mazos gaisa sīpoliņus, tā ir skaidra zīme, ka raža ir gatava novākšanai un kavēties vairs nedrīkst.
Vēl viena pazīme, ko var novērot bez indikatoriem, ir lapu stāvoklis. Kad aptuveni ceturtā daļa vai puse no visām lapām ir kļuvušas dzeltenas un sākušas gulties pie zemes, auga veģetācija ir noslēgusies. Pārāk ilga vilcināšanās pēc šī brīža noved pie tā, ka galviņas ārējā miza augsnē sāk plaisāt, daiviņas sadalās un šādi ķiploki vairs nav piemēroti ilgstošai glabāšanai.
Populārākie raksti šobrīd
Pareiza novākšana un sākotnējā žāvēšana
Pats ražas novākšanas process tieši ietekmē to, kā ķiploki uzvedīsies ziemas mēnešos. Darbam jāizvēlas sausa un saulaina diena. Augus nedrīkst ar spēku raut no zemes aiz stublāja, jo tā var viegli sabojāt vietu, kur saknes savienojas ar galviņu, kas vēlāk izraisīs puvi. Vislabāk ir izmantot dārza dakšas vai lāpstu, uzmanīgi paceļot augsni nedaudz nostāk no rindas un tad viegli izņemot ķiplokus.
Pēc izrakšanas no galviņām uzmanīgi jānotīra pielipusī zeme, taču to nekādā gadījumā nedrīkst darīt, sitot augus vienu pret otru vai pret cietu virsmu. Jebkurš trieciens rada mikroskopiskus audu bojājumus, kas kļūst par ieejas durvīm infekcijām.
Svaigi novāktos ķiplokus kopā ar visām lapām un saknēm uzreiz novieto žāvēties. Ja laika apstākļi ir sausi, tos var uz dažām stundām atstāt turpat uz dobes saulē, taču ilgstošai žāvēšanai vislabāk piemērota ir labi vēdināma, no tiešiem saules stariem pasargāta vieta, piemēram, nojume vai bēniņi.
Lapu un stublāju nogriešana uzreiz pēc novākšanas ir kļūda – žūšanas procesā barības vielas no stublāja turpina ieplūst galviņā, ļaujot tai pilnībā pabeigt nobriešanas ciklu dabiskā veidā. Tikai pēc divām vai trim nedēļām, kad stublājs ir kļuvis pilnībā sauss un papīra dabas, saknes un lakstus saīsina, sagatavojot ražu novietošanai pastāvīgā glabāšanas vietā.