Ziemas ķiploku audzēšanā jūnijs ir izšķirošs mēnesis, jo šajā laikā dārzā dabiski noslēdzas zaļās masas augšana un sākas aktīva daiviņu veidošanās. No auga aprūpes šajās nedēļās ir atkarīgs ne tikai iegūto galviņu izmērs, bet arī to spēja kvalitatīvi saglabāties ziemas mēnešos līdz pat pavasarim.
Galvenais uzdevums šobrīd ir nodrošināt pareizos minerālelementus, kas veicina tieši pazemes daļas briešanu, nevis lapu stiepšanos garumā. Pārdomāta laistīšana un savlaicīga nevajadzīgo augu daļu likvidēšana palīdz ķiplokiem nobriest stingriem un izturīgiem.
Mēslojuma maiņa vasaras sākumā
Vasaras pirmajā pusē būtiski mainās ķiploku barošanas vajadzības, tāpēc dārzā jāievieš citas iestrādes metodes. Līdz šim tik noderīgais slāpeklis, kas atrodams kūtsmēslos, vistas mēslu uzlējumos vai humusa preparātos, jūnijā vairs nav vēlams. Ja augs turpinās saņemt slāpekli, visa enerģija aizies jaunu lapu dzīšanā, bet pati ķiploka galviņa paliks maza, irdena un ziemā ātri sāks bojāties vai kalst.
Šajā attīstības posmā augsnei jādod kālijs un fosfors. Šie elementi palīdz augam nostiprināt audus, padara daiviņas sulīgas un blīvas, kā arī uzlabo dabisko aizsardzību pret sēnīšu slimībām uzglabāšanas laikā. Šim nolūkam labi noder monokālija fosfāts vai kālija sulfāts, ko dārznieki bieži izmanto stabilas ražas iegūšanai.
Lai sagatavotu barojošu šķīdumu, parasti ņem 20 līdz 25 gramus izvēlētā mēslojuma un pilnībā izšķīdina 10 litros ūdens. Ir svarīgs noteikums, ko der ievērot vienmēr: pirms jebkuras papildmēslošanas ķiploku dobe ir kārtīgi jāaplej ar tīru ūdeni.
Mitras augsnes slānis pasargā augu jutīgās saknes no iespējamiem apdegumiem un ļauj minerālvielām vienmērīgi nonākt līdz galamērķim. Tā kā jūnijā ziemas ķiploku sakņu sistēma jau ir pilnībā izveidojusies un atrodas salīdzinoši tuvu virskārtai, šķidrumu var vienkārši liet uz augsnes tieši starp rindām.
Mitruma režīms un lapu stāvokļa novērtēšana
Pareiza laistīšana ir otrs svarīgākais solis ceļā uz kvalitatīvu ražu, kas neprasa pārmērīgas pūles. Mitrumam dobēs jābūt vienmērīgam, taču apmēram divas nedēļas pirms plānotās ķiploku novākšanas laistīšana ir pilnībā jāpārtrauc.
Zemes izkalšana šajā pēdējā posmā ir nepieciešama, lai galviņas pirms izrakšanas apžūtu, to ārējās mizas kļūtu cietas un pasargātu ķiploku no pūšanas ilgstošas uzglabāšanas laikā.
Reizēm jūnijā var pamanīt, ka ķiploku laksti sāk mainīt krāsu, kas norāda uz barības vielu disbalansu augsnē:
Dzeltēšana no lapu galiem uz leju: tas liecina, ka augam tomēr trūkst neliela slāpekļa daudzuma, lai pabeigtu dabisko augšanas ciklu.
Dzelteni laukumi starp dzīslām: ja pašas lapu dzīslas paliek izteikti zaļas, tas norāda uz magnija trūkumu augsnē.
Ja novērojamas šādas pazīmes, situāciju var vērst par labu ar mērķtiecīgu kombinēto šķīdumu. Desmit litros ūdens izšķīdina vienu ēdamkaroti amonija nitrāta un vienu ēdamkaroti magnija sulfāta. Šādu maisījumu izmanto tikai pēc laba lietus vai pēc tam, kad dobe jau ir kārtīgi salieta ar tīru ūdeni, lai saudzētu augu saknes un neradītu tiem lieku stresu.
Populārākie raksti šobrīd
Kātu savlaicīga likvidēšana
Jūnija otrajā pusē ziemas ķiploki sāk dzīt ziedu kātus, kas sākumā aug taisni, bet vēlāk sāk dabiski čokuroties. Šie kāti patērē ļoti daudz auga resursu un sulas, kas citādi nonāktu tieši pazemē un pabarotu briestošās daiviņas. Lai ķiploki izaugtu pēc iespējas lielāki, šie kāti ir savlaicīgi jānogriež vai uzmanīgi jānolauž.
Griešanu vislabāk veikt sausā, saulainā dienas laikā, lai brūces ātri apžūtu un tajās neiekļūtu infekcijas. Kātus noņem, atstājot nelielu, pāris centimetrus garu celmiņu virs augšējās lapas. Dārzā var atstāt vien pāris kontrolkātus – kad tie iztaisnojas un apvalks sāk plaisāt, tā ir precīza zīme, ka ķiploki ir gatavi novākšanai un ir pienācis laiks tos rakt.