Ikdienā bieži redzams, ka putni pulcējas un mierīgi sēž uz augstsprieguma vadiem. Cilvēkam šāda rīcība būtu bīstama dzīvībai, taču dzīvnieki tur jūtas pilnīgi komfortabli. Šī parādība nav saistīta ar kādu īpašu putnu anatomiju vai ķermeņa uzbūvi, bet gan ar elementāriem dabas likumiem.
Viss skaidrojums slēpjas tajā, kā elektrība pārvietojas vidē un kādu ceļu tā izvēlas. Lai labāk izprastu šo procesu, ir vērts iedziļināties pašos fizikas pamatos, kas darbojas mūsu ikdienā.
Elektriskās strāvas kustības pamatprincipi
Elektriskā strāva pēc savas būtības ir daļiņu plūsma, kas vienmēr izvēlas ceļu ar vismazāko pretestību. Strāva pārvietojas no vietas, kur ir augstāks spriegums, uz vietu, kur spriegums ir zemāks. Ja šajā ceļā nav šķēršļu vai izmaiņu, elektrība turpina plūst pa sākotnējo vadītāju, nemainot savu virzienu.
Kad putns nolaižas uz elektrības vada, abas tā kājas atrodas uz viena un tā paša kabeļa. Tas nozīmē, ka starp abiem saskares punktiem nav sprieguma starpības. Tā kā metāla vads vada elektrību daudz labāk nekā putna ķermenis, strāvai nav iemesla mainīt savu virzienu.
Tā vienkārši turpina plūst pa kabeli, pilnībā apejot dzīvnieku. Šādos apstākļos putna ķermenis neietekmē kopējo sistēmu, un strāva nerada nekādu kaitējumu.
Kā ierasts, sarežģītus procesus ir vieglāk vizualizēt ar uzskatāmiem piemēriem no dabas. Šo situāciju var salīdzināt ar upes tecējumu. Ja upes vidū atrodas neliels akmens, ūdens to vienkārši aptek no abām pusēm un turpina savu ceļu uz priekšu.
Akmens netiek izskalots vai ietekmēts, jo ūdens plūsmai ir daudz vienkāršāk virzīties pa gultni. Līdzīgi notiek ar elektrību, kas plūst garām putna kājām, izvēloties vieglāko un ātrāko ceļu.
Populārākie raksti šobrīd
Kāpēc situācija mainās, saskaroties ar zemi
Būtiskā atšķirība starp putnu uz vada un cilvēku uz zemes ir saistīta ar noslēgtas elektriskās ķēdes izveidošanu. Elektrība vienmēr tiecas nonākt zemē, kur spriegums ir vienāds ar nulli. Ja objekts vai būtne vienlaicīgi pieskaras augsta sprieguma vadam un zemei, situācija mainās.
Ja cilvēks, stāvot uz zemes, aizskartu augstsprieguma līniju, viņa ķermenis kļūtu par tiltu. Šajā gadījumā tiek izveidots jauns ceļš ar milzīgu sprieguma starpību. Strāva nekavējoties plūst caur ķermeni, lai sasniegtu zemi, un tas rada smagas sekas.
Putns turpretim atrodas gaisā un nav savienots ar zemi, tāpēc šāda pārejas ķēde nerodas. Kamēr nav saskares ar citu virsmu, drošība tiek saglabāta.
Šis princips skaidri parāda, ka briesmas rada nevis pati saskare ar elektrību, bet gan divu dažādu sprieguma punktu savienošana. Ja nav šīs starpības, nav arī strāvas kustības caur objektu.
Izņēmumi un riski lielākiem putniem
Lai gan mazākie putni var droši sēdēt uz vadiem, lielākiem spārnotajiem radījumiem šī vide var būt bīstama. Risks rodas brīdī, kad dzīvnieka izmērs ļauj tam vienlaicīgi pieskarties diviem dažādiem objektiem. Tas var notikt, ja putns ir pietiekami liels, lai ar spārnu, asti vai knābi aizskartu blakus esošo konstrukciju.
Ja putns sēž uz vada un ar kādu ķermeņa daļu nejauši pieskaras metāla vai koka atbalsta stabam, rodas sprieguma starpība. Stabs ir savienots ar zemi, līdz ar to strāva acumirklī atrod jaunu ceļu un izplūst caur dzīvnieka ķermeni.
Šī iemesla dēļ lielie putni, piemēram, stārķi, gulbji vai lieli plēsīgie putni, daudz biežāk cieš no elektrotraumām. Viņu lielie spārnu vēzieni palielina risku nejauši savienot divus dažādus punktus.
Mūsdienās šī problēma tiek risināta ar inženiertehniskiem risinājumiem. Lai pasargātu dabu, uz vadiem un to savienojuma vietām pie stabiem tiek uzstādīta īpaša izolācija. Šie aizsargmateriāli neļauj strāvai noplūst, pat ja liels putns pieskaras konstrukcijai, tādējādi padarot vidi drošāku apkārtējai ekosistēmai.