Maija beigās un jūnija sākumā dārzos aktivizējas ābolu tinēji jeb sīkkodes, kas sabojā gaidāmo ražu. Šajā laikā kāpuri masveidā meklē vietas, kur paslēpties un iekūņoties, lai vēlāk pārvērstos par tauriņiem un turpinātu bojāt augļus.
Ja laikus netiek veikti aizsardzības pasākumi, kaitēkļi iemitinās koka mizā vai augsnes virskārtā, kā rezultātā rudenī daudzi āboli nokrīt tārpaini un sapuvuši. Šo problēmu var novērst ar mehāniskām un dabiskām metodēm, kas prasa regulāru piepūli, taču sniedz labu rezultātu bez ķīmisku līdzekļu izmantošanas.
Slazdošanas jostu izmantošana stumbru aizsardzībai
Viena no pārbaudītām metodēm cīņā ar kāpuriem ir speciālu slazdošanas jostu aplikšana ap ābeles stumbru. Šim nolūkam izmanto biezāku materiālu, piemēram, parastu gofrēto kartonu vai rupju maisu audumu. Materiālu piegriež aptuveni 25 centimetru platās strēmelēs un aptin ap koka stumbru aptuveni pusmetra augstumā no zemes virsmas.
Svarīgākais solis ir jostas augšējās malas cieša nostiprināšana. To var izdarīt ar auklu vai stiepli, lai starp koka mizu un audumu nepaliktu spraugas, caur kurām kaitēkļi varētu izrāpties uz augšu.
Apakšējo malu var atstāt nedaudz brīvāku, jo kāpuri rāpjas augšup pa stumbru un meklē patvērumu. Šāds slazds neļauj tiem nokļūt līdz zariem un augļiem.
Jāņem vērā, ka šis materiāls pats par sevi neiznīcina kukaiņus, bet kalpo tikai kā slēptuve. Tāpēc šīs jostas ir regulāri jāpārbauda, vismaz reizi nedēļā.
Uzkrājušies kāpuri ir laikus jāsalasa un jāiznīcina, pretējā gadījumā tie turpat jostā veiksmīgi iekūņosies un turpinās savu attīstības ciklu. Rudenī, kad sezona ir noslēgusies, šīs jostas ir pilnībā jānoņem un jāsadedzina.
Augsnes mulčēšana ap koka stumbru
Kāpuri bieži izmanto augsnes virskārtu, lai tajā patvertos un pārziemotu, tāpēc zemes kopšanai ap ābeli ir liela nozīme. Lai apgrūtinātu kaitēkļu piekļuvi augsnei un radītu tiem nelabvēlīgus apstākļus, zemi ap stumbru ieteicams noklāt ar biezu organiskās mulčas slāni.
Tam var izmantot sausus salmus, kā arī svaigi nopļautu zāli, taču ir būtiski sekot līdzi, lai zālē nebūtu nobriedušu nezāļu sēklu, kas varētu ieviesties dārzā.
Vēl viena opcija ir koka zāģu skaidas, taču to izmantošanā ir sava specifika. Skaidas sadaloties patērē ievērojamu daudzumu slāpekļa, ko tās paņem no augsnes virskārtas.
Lai koks neciestu no barības vielu trūkuma, pirms skaidu bēršanas vai reizē ar to augsnē ir jāiestrādā papildu slāpekļa mēslojums. Mulčas slānim jābūt pietiekami biezam un blīvam, jo tas neļauj kāpuriem viegli ierakties zemē.
Regulāra mulčēšana palīdz ne tikai cīņā ar kaitēkļiem, bet arī saglabā vienmērīgu mitruma līmeni augsnē, kas ir svarīgi ābolu vienmērīgai attīstībai. Karstā laikā zeme neizžūst, savukārt stipru lietavu laikā mulča pasargā augsni no sablīvēšanās.
Ābeles vainaga retināšana un vēdināšana
Ābolu tinējiem un citiem dārza kaitēkļiem patīk biezs, tumšs un mitrs koka vainags, kurā neiekļūst saules stari un nenotiek gaisa cirkulācija. Šādos apstākļos dēvētās olu mices un kāpuri izdzīvo daudz labāk. Lai to novērstu, nepieciešams veikt regulāru dzinumu retināšanu, izgriežot visus liekos, slimos vai uz vainaga iekšpusi augošos zarus.
Populārākie raksti šobrīd
Ja koka vainags ir labi izgaismots un caurvējināts, vide kļūst sausa un dabiski pasargā koku. Saules stari un vējš izžāvē kaitēkļu dētās olas, kā rezultātā daļa no tām iet bojā vēl pirms kāpuru izšķilšanās. Piekļuve gaismai un gaisam arī palīdz ātrāk nožūt lapām pēc lietus, kas samazina dažādu sēnīšu slimību, piemēram, kraupja, izplatības risku.
Zaru griešanu vislabāk veikt arg agri pavasarī pirms pumpuru plaukšanas, taču arī vasarā var uzmanīgi izlauzt jaunos, nevajadzīgos ūdenszarus, kas nepamatoti sabiezina vainagu un atņem kokam spēku. Pareizi kopts un izretināts koks dod kvalitatīvākus un lielākus augļus, jo saules gaisma vienmērīgi piekļūst katram ābolam.