Mājas kaķu uzvedību un reakcijas lielā mērā nosaka viņu dabiskie instinkti, kas ir saglabājušies no savvaļas priekštečiem. Daudzi saimnieki pamana, ka mīlulis saspringst, mēģina izrauties vai pat skrāpējas brīdī, kad tiek pacelts no zemes.
Šāda rīcība parasti nav saistīta ar pieķeršanās trūkumu pret cilvēku, bet gan ar dzīvnieka iekšējo nepieciešamību kontrolēt situāciju un savu ķermeni. Fiziska pacelšana kaķim nozīmē stingru ierobežojumu, kas dabiski rada trauksmi un vēlmi pēc iespējas ātrāk atgūt stabilitāti.
Instinktīvas bailes no kontroles zaudēšanas un fiziskiem ierobežojumiem
Savvaļā neviens cits dzīvnieks kaķi labprātīgi neceļ augšup, tādēļ atrašanās gaisā instinktīvi asociējas ar briesmām, piemēram, nokļūšanu plēsēja satvērienā. Tiklīdz kaķa ķepas zaudē saskari ar stabilu pamatu, dzīvnieks zaudē iespēju kontrolēt savas kustības.
Šajā brīdī viņš vairs nevar patstāvīgi izvēlēties virzienu, mainīt pozu vai vajadzības gadījumā bēgt. Pat tad, ja cilvēks savu mīluli tur ļoti maigi un saudzīgi, dzīvnieka uztverē tas tik un tā var izskatīties kā fiksācija vai iesprostojums. Īpaši izteikti tas ir neatkarīgiem kaķiem, kuri ir pieraduši paši noteikt sava kontakta robežas un laiku, kad tuvoties saimniekam.
Papildus instinktiem liela nozīme ir arī agrīnai pieredzei un socializācijai. Ja kaķēns pirmajos dzīves mēnešos nav regulāri un pareizi ņemts rokās, viņa nervu sistēma pieaugušā vecumā šādu kontaktu neatpazīst kā drošu. Šādi dzīvnieki, nonākot cilvēka rokās, biežāk izpauž izteiktu spriedzi, bailes un tūlītēju vēlmi aizbēgt.
Tāpat negatīvu iespaidu var atstāt atmiņas par iepriekšējām nepatīkamām situācijām, kad pacelšana rokās ir asociējusies ar nepatīkamām procedūrām vai ceļu pie speciālista.
Izmaiņas uzvedībā un fiziskais diskomforts
Ja kaķis ilgstoši ir ļāvis sevi pacelt un turēt rokās, bet pēkšņi sāk no tā aktīvi izvairīties vai reaģē ar neapmierinātību, tam par iemeslu var būt fiziskas pārmaiņas vai diskomforts. Šādos gadījumos pacelšana var izraisīt mehāniskas sāpes noteiktās ķermeņa daļās.
Novecojot vai gūstot traumas, dzīvnieka ķermenis kļūst jutīgāks pret spiedienu, tādēļ jebkura piespiedu pārvietošana rada nepatīkamas sajūtas. Ja tiek pamanītas šādas krasas izmaiņas mīluļa uzvedībā, ir lietderīgi novērot dzīvnieka vispārējo pašsajūtu un nepieciešamības gadījumā pārbaudīt viņa veselības stāvokli.
Lai saprastu, kā kaķis jūtas konkrētajā brīdī, ir svarīgi fiksēt viņa ķermeņa valodu. Par nevēlēšanos atrasties rokās un pieaugošu stresu liecina vairākas skaidras pazīmes:
Strauja, nervoza astes raustīšana vai vicināšana no vienas puses uz otru;
Ausu pieplacināšana atpakaļ pie galvas;
Ķermeņa muskuļu izteikta sasprindzināšanās un mēģinājumi atstumties ar ķepām;
Brīdinoša šņākšana vai zema, neapmierināta ņaudēšana.
Populārākie raksti šobrīd
Pareiza pieeja un dzīvnieka robežu ievērošana
Gadījumos, kad kaķis kopumā neiebilst pret fizisku kontaktu, traumas un stresa risku var ievērojami samazināt pareiza pacelšanas tehnika. Galvenais noteikums ir izvairīties no pēkšņām, negaidītām kustībām un satveršanas no aizmugures.
Paceļot dzīvnieku, vienai rokai vienmēr ir droši jāatbalsta viņa krūškurvis, bet otrai — pakaļkājas un ķermeņa aizmugurējā daļa. Tas rada stabilitātes sajūtu, jo kaķis jūt stingru pamatu zem kāpām. Tāpat ir svarīgi izvairīties no pārlieku stingras ķermeņa saspiešanas un nekad neturēt mīluli rokās ilgāk, nekā viņš pats to pieļauj.
Lielākajai daļai kaķu nepatika pret pacelšanu ir pilnīgi dabiska uzvedības izpausme, kas raksturo viņu sugas specifiku. Tas nav saistīts ar spītību vai sliktu raksturu, bet gan ar personīgo komforta zonu un uzticības līmeni. Labākais veids, kā uzturēt labas attiecības ar mājas mīluli, ir respektēt viņa fiziskās robežas un veidot kontaktu uz zemes vai tādā līmenī, kur dzīvnieks pats izvēlas atrasties.