Suņu saimnieki bieži pamana, ka viņu mīluļi pret ēdienu izturas pavisam citādi nekā cilvēki. Suns var labprāt pastiprināti interesēties par lietām, kas cilvēkam šķiet nepievilcīgas, vai arī pilnībā ignorēt dārgu un kvalitatīvu barību.
Šāda uzvedība ir saistīta ar dzīvnieka maņu orgānu uzbūvi un attīstību. Šajā rakstā ir apkopoti zinātniski fakti par suņu ožu un garšas kārpiņu darbību, kas palīdz izprast mājdzīvnieku ēšanas paradumus. Šīs zināšanas ļauj vienkāršāk pielāgot barošanu četrkājaino draugu dabiskajām vajadzībām.
Ožas noteicošā loma un garšas izjūtas īpatnības
Cilvēki ēdienu vispirms vērtē pēc tā garšas, savukārt suņiem galvenais rādītājs ir smarža. Šī atšķirība ir saistīta ar abu sugu anatomiju. Vidusmēra cilvēkam ir aptuveni 5 miljoni ožas šūnu, bet sunim šis skaitlis sasniedz aptuveni 125 miljonus.
Šī iemesla dēļ suņi barību vispirms detalizēti analizē ar degunu un tikai pēc tam sāk ēst. Ja barībai nav gandrīz nekādas smaržas, suns pret to var izrādīt pilnīgu vienaldzību. Barības cena vai sastāvdaļu kvalitāte šajā posmā nekādu lomu nespēlē.
Arī garšas kārpiņu skaits abām sugām ievērojami atšķiras. Uz cilvēka mēles ir vidēji 9000 garšas kārpiņu, bet suņiem to ir tikai aptuveni 1700. Tas nozīmē, ka cilvēks ēdiena garšas nianses uztver daudz intensīvāk. Suņi nav tik jutīgi pret smalkām garšu variācijām, jo viņu uztveres pasaulē aromāts pilnībā dominē pār kulinārajām detaļām.
Evolūcijas gaitā suņu senči ir pielāgojušies dažādai barībai. Atšķirībā no kaķiem, kuri saldu garšu vispār nespēj identificēt, suņi to uztver labi. Savvaļā suņu dzimtas pārstāvji uzturu papildināja ar ogām un augļiem.
Šis vēsturiskais faktors ir saglabājis salduma receptoru darbību arī mūsdienu mājas suņiem. Tajā pašā laikā suņu organisms nav piemērots liela cukura daudzuma pārstrādei, tāpēc parastie cilvēku saldumi viņu uzturā nav pieļaujami.
Ūdens receptori un reakcija uz dažādām garšām
Suņiem piemīt kāda unikāla anatomiska īpatnība, kādas nav cilvēkiem. Viņu mēles galā atrodas īpaši receptori, kas reaģē tieši uz ūdeni. Šo receptoru jutība pastiprinās brīžos, kad dzīvnieks ir ēdis kaut ko sāļu vai saldu. Šāds mehānisms palīdz organismam pašam precīzi kontrolēt šķidruma līdzsvaru un laikus signalizē par nepieciešamību dzert.
Interesanta ir suņu reakcija uz sāļu pārtiku. Cilvēki bieži pamana, ka suņi labprāt ēd produktus, kas nav papildus sālīti. Arī tam ir evolūcijas skaidrojums. Tā kā suņu senči pārtika galvenokārt no gaļas, viņi saņēma organismam nepieciešamo sāls daudzumu dabiskā veidā. Līdz saskaņā ar evolūciju suņiem nebija vajadzības attīstīt spēcīgu jutību pret sāļu garšu, un šie receptori palika vāji attīstīti.
Turpretī rūgtas garšas uztvere suņiem darbojas nevainojami. Savvaļas apstākļos tas kalpoja kā svarīga aizsardzības sistēma. Rūgtums dabā bieži liecina par indīgiem augiem vai bojātu pārtiku. Tāpēc suņi instinktīvi izvairās no lietām, kurām ir izteikti rūgta garša.
Dažreiz saimniekus mulsina suņu interese par lietām, kas cilvēkiem šķiet nepatīkamas. Suņa deguns šādus objektus uztver kā ļoti sarežģītu un daudzveidīgu aromātu kopumu. Kamēr cilvēks sajūt tikai vienu nepatīkamu smaku, suns šajā smaržā spēj atšifrēt desmitiem dažādu komponentu, kas liecina par olbaltumvielu vai citu uzturvielu klātbūtni.
Populārākie raksti šobrīd
Praktiska pieeja barošanai ikdienā
Zinot šīs maņu īpatnības, saimnieki var vieglāk risināt problēmas, kas saistītas mājdzīvnieka ēstgribu. Ja suns pēkšņi sāk atteikties no savas parastās barības, tas uzreiz nenozīmē, ka ir jāpērk cita produkcija vai jāmaina līdzšinējais uzturs.
Bieži vien situāciju var atrisināt ar pavisam vienkāršu paņēmienu. Pirms pasniegšanas barību var nedaudz uzsildīt. Siltuma ietekmē barībā esošie tauki un citas sastāvdaļas sāk intensīvāk izdalīt aromātu. Tā kā smarža sunim ir galvenais impulss ēšanai, pat nedaudz uzsildīts ēdiens dzīvniekam kļūst daudz pievilcīgāks. Šis paņēmiens palīdz uzlabot ēstgribu bez papildu piedevu izmantošanas.