Katru gadu viņi ar vīru Pēteri aicināja ciemos visu plašo radu loku — Pētera brāli Viktoru ar sievu Sandru, māsas Intu un Gunu ar viņu vīriem. Tā bija liela un skaļa kompānija, kas kopā jutās patiešām labi un omulīgi.
Agrāk visas rūpes uzņēmās tikai Irīna viena pati. Piektdienās pēc darba viņa steidzās uz tirgu, pirka gaļu, svaigus dārzeņus, zaļumus un dzērienus. Sestdienu rītos viņa cēlās jau septiņos, lai paspētu visu sagriezt, samarinēt un sakārtot māju pirms viesu ierašanās. Radinieki parasti atbrauca ap pusdienlaiku, labā noskaņojumā un ar lielu apetīti. Viņi paēda, uzslavēja gardo šašliku un vakarā brauca mājās.
Gadu no gada neviens no ciemiņiem neatveda līdzi pat kūku, arbūzu vai limonādes pudeli. Visi vienkārši brauca kā uz restorānu, kur viss jau ir iekļauts cenā. Pēteris pēc katra tāda pasākuma mēdza teikt, ka nākamreiz gan vajadzētu palūgt, lai katrs kaut ko paņem līdzi. Tomēr, kad pienāca nākamā vasara, Irīna atkal viena pati stiepa smagos maisus no tirgus un klusēja. Viņa nevēlējās bojāt attiecības un radīt liekus strīdus. Tā tas turpinājās trīs gadus, līdz kādu dienu mērs vienkārši bija pilns.
Saruna pie kaimiņienes un drosmīgais lēmums
Viss mainījās maija vidū pēc pavisam vienkāršas sarunas ar kaimiņieni Maiju. Maija bija enerģiska sieviete, kura dzīvoja blakus mājā un vienmēr uz lietām skatījās reālistiski. Abas sēdēja uz terases, dzēra tēju, un Irīna pieminēja, ka drīz atkal gaidāms lielais radu saiets.
Maija uzreiz pamanīja Irīnas nogurumu un tieši pajautāja:
— Vai tiešām tu atkal visu gatavosi viena pati?
— Nu jā, tā kaut kā vēsturiski ir izveidojies, — Irīna noteica.
— Bet vai tev pašai tas patīk? Tev no tām brīvdienām vispār paliek kāds prieks? — kaimiņiene neatlaidās.
Irīna brīdi pamuļķojās un godīgi atzinās:
— Nē, Maija, nepatīk. Es vienkārši piekūstu.
— Nu, ja nepatīk, tad pasaki to viņiem. Normāli, cilvēcīgi palūdz palīdzību. Tas ir tikai pašsaprotami, ka katrs kaut ko atved, — kaimiņiene ieteica.
Vakarā Irīna pārrunāja šo domu ar vīru. Pēteris uzreiz piekrita un teica, ka jau sen vajadzēja tā darīt. Viņš pats nekad nebija pret kopīgiem izdevumiem, vienkārši gaidīja, kad Irīna pati būs gatava pārtraukt šo dīvaino tradīciju. Pirmdienā, tieši nedēļu pirms plānotās ballītes, Irīna saņēmās un sāka zvanīt radiem.
Pirmais zvans bija brālim Viktoram, bet klausuli pacēla viņa sieva Sandra. Irīna centās runāt mierīgi un nepiespiesti:
— Sandra, sveika! Gaidām jūs sestdien. Mēs ar Pēteri sarūpēsim visus dārzeņus, uzkodas un dzērienus, bet mums ir lūgums — vai jūs varētu šoreiz paņemt līdzi gaļu šašlikam? Kādi divi kilogrami no ģimenes, lai katrs atved to, kas pašam vislabāk garšo. Kā jums liekas, tas būtu ērti?
Telefonā iestājās klusums. Tas nebija ilgs, tomēr ļoti labi jūtams.
— Nu... labi. Sapratām, — Sandra diezgan auksti noteica un ātri pabeidza sarunu.
Nākamā bija māsa Inta. Viņa sākumā runāja priecīgi, bet, izdzirdot lūgumu par gaļu, viņas balss uzreiz palika klusāka un nopietnāka.
— Labi, atvedīsim. Cūkgaļu vai vistu? — Inta jautāja.
— Ņemiet to, ko paši vislabāk ēdat, — Irīna atbildēja.
Trešā māsa Guna uzklausīja lūgumu visātrāk. Viņa tikai īsi noteica: "Skaidrs, sarunāts," un nolika klausuli pat nepajautājot, cikos jābūt. Irīna nolika telefonu uz galda un sajuta nelielu nemieru. Neviens nepateica, ka tā ir laba ideja, un neviens nepajautāja, vai vajag vēl kaut ko palīdzēt. Sarunas bija vēsas un strupas.
Nākamajā dienā kaimiņiene Maija ienāca dārzā pēc svaigiem zaļumiem un uzreiz pamanīja Irīnas bažīgo sejas izteiksmi. Uzklausījusi stāstu par zvaniem, viņa tikai noteica:
— Viņi vienkārši apvainojās. Tam nav nekāda sakara ar gaļu. Daudziem cilvēkiem šķiet, ka būt ciemiņam nozīmē nedomāt ne par ko. Tu viņus pie tā pieradināji, bet tagad pēkšņi mainīji noteikumus. Viņi ir apmesti no laivas.
Piektdienas zvani un negaidītais boikots
Piektdienas rītā Irīna tomēr aizbrauca uz tirgu. Viņa nopirka visu dārza ballītei nepieciešamo: svaigus gurķus, tomātus, papriku, dažādus sierus, zaļumus un maizi. Viņa iztīrīja grilu, sagatavoja iesmus un sakārtoja māju. Saimniecībā viss bija gatavs, atlika tikai sagaidīt viesus ar viņu sarūpēto gaļu.
Ap trijiem pēcpusdienā piezvanīja Pēteris. Viņa balss neliecināja par neko labu.
— Irīt, man tikko zvanīja Viktors. Viņi rīt nebrauks. Teica, ka pēkšņi mainījušies plāni.
Irīna apstājās istabas vidū ar trauku dvieli rokās.
— Kādi plāni? Kas tieši mainījās?
— Viņš nepaskaidroja. Tikai pateica, ka nesanāks, un viss. Balss viņam bija ļoti samulsusi.
Pēc pusstundas telefonā parādījās Intas vārds. Viņa runāja ātri, un viņas balsī varēja dzirdēt vainas apziņu:
— Irīt, piedod, lūdzu, bet mēs arī netiksim. Vīram kaut kas notika ar kāju, tikko bijām pie ārsta, jāsēž mājās un jāatpūšas.
Irīna brīdi paklusēja un tad tieši pajautāja:
— Inta, lūdzu, pasaki man taisnību. Tas ir tās gaļas dēļ?
Pēc ilga klusuma brīža Inta nopūtās:
— Es pat nezinu, kā teikt... Sandra uzreiz pēc tava zvana piezvanīja man un Gunai. Es precīzi nezinu, ko viņa sastāstīja, bet pēc tās sarunas mums visām kaut kā pārgribējās braukt. Man tiešām žēl.
Pēdējais piliens bija Gunas īsziņa. Viņa pat nepiezvanīja, tikai uzrakstīja: "Bērni apslimuši, šoreiz netiekam, tiksimies citreiz." Irīna apsēdās pie virtuves galda un ilgi skatījās dārzā. Viss bija sagatavots lielai ballītei, bet māja bija pilnīgi tukša. Kad Pēteris pārnāca no darba, viņš uzreiz saprata, ka neviens neatbrauks. Viņš izlēma pats piezvanīt brālim, lai noskaidrotu situāciju līdz galam.
Pēteris uzlika telefonu uz skaļruni, lai arī Irīna visu dzirdētu. Viktors pacēla klausuli pēc dažiem pīkstieniem.
— Viktor, klau, izstāsti man vēlreiz un normāli — kas tieši rīt ir par plāniem? Tu gadiem neesi izlaidis nevienu sestdienu pie mums, — Pēteris uzreiz ķērās pie lietas.
— Nu, nekas traks jau nav... Vienkārši Sandra ļoti saskuma un apvainojās, — Viktors nevelkot atzinās.
— Par ko tieši?
— Viņa uzskata, ka tā nav smuka rīcība. Ja jūs aicināt ciemos, tad tie ir jūsu izdevumi un jūsu galds. Prasīt, lai viesi paši pērk sev ēdienu, viņasprāt, ir nepieklājīgi un dīvaini.
Pēteris brīdi paklusēja, lai savaldītu emocijas, un tad mierīgi teica:
— Viktor, jūs braucat pie mums trīs gadus pēc kārtas. Katru mīļu vasaru. Irīna ceļas rītausmā, tērē savu naudu un visu dienu stāv pie karsta grila, lai pabarotu desmit cilvēkus. Vai jūs pa šiem gadiem esat atveduši kaut vai vienu cepumu paketi? Nevienu reizi! Mēs nekad neko neteicām. Tagad mēs palūdzām divus kilogramus gaļas, un Sandra pēkšņi uzskata, ka mēs esam skopi?
Viktors telefonā tikai smagi nopūtās un klusēja. Pēteris turpināja:
— Un kāpēc viņai vajadzēja zvanīt Intai un Gunai? Ko viņa viņām sastāstīja, lai organizētu šo kopīgo boikotu?
— Es nezinu detaļas. Viņa man teica, ka vienkārši aprunājās ar meitenēm. Ka neesot smuki, ja vieni brauc, bet citi nē... — Viktors mēģināja taisnoties.
— Skaidrs. Viņa vienkārši visu noregulēja. Es uz tevi nedusmojos, tu neesi pie vainas, bet situācija ir ļoti dīvaina, — Pēteris noteica un pabeidza sarunu.
Neplānotie viesi un dārza mieriņš
Sestdienā Irīna un Pēteris aizbrauca uz lauku māju divatā. Irīna izņēma no saldētavas divus nelielus gaļas gabaliņus, ko parasti turēja rezervē, ja nu pašiem sagribas uzcept ko garšīgu. Pēteris iekūra uguni, un drīz vien dārzā parādījās patīkami dūmi. Kaimiņiene Maija, ieraudzījusi dūmus, pienāca pie sētas:
— O, kur tad lielie ciemiņi palika?
— Neatbrauca. Visiem pēkšņi mainījās plāni, — Irīna pasmaidīja.
— Skaidrs. Es tūlīt būšu klāt, man kā reiz ledusskapī stāv vakar samarinēta vista! — Maija noteica un pazuda aiz dzīvžoga.
Pēc desmit minūtēm viņa jau sēdēja pie lielā galda zem ābeles ar savu vistas bļodu, pašgatavotiem mazsālītiem gurķīšiem un ogu dzērienu. Viņi trīs pavadīja kopā brīnišķīgu un mierīgu vakaru. Nebija nekur jāsteidzas, nebija jāuztraucas, vai visiem pietiks ēdamā un vai visi ir apmierināti.
Vakara gaitā Maija, malkojot dzērienu, teica ļoti prātīgus vārdus:
— Zini, Irīt, tas pat ir labi, ka viss tā notika. Labāk tagad, nekā vēl pēc trīs gadiem. Gudrie visu sapratīs un atvainosies, bet pārējie... nu, tur tu neko nevari darīt. Dzīve pati visu noliek savās vietās.
Svētdienas vakarā, kad Irīna jau brauca atpakaļ uz pilsētu, viņai piezvanīja māsa Inta. Šoreiz viņas balss skanēja pavisam citādāk — tajā vairs nebija iepriekšējā vēsuma.
— Irīt, es gribēju aprunāties... Mēs patiešām muļķīgi rīkojāmies, ka neatbraucām. Man tagad ir tik neērti.
— Viss kārtībā, neuztraucies, — Irīna mēģināja viņu mierināt.
— Nē, nav kārtībā. Mēs tiešām gadiem braucām un neko nevedām līdzi. Es vienkārši pieņēmu to kā pašu par sevi saprotamu lietu, ka pie jums vienmēr viss jau ir sagatavots. Sandra toreiz piezvanīja un sastāstīja, ka tu mūs gribot pazemot un ka tā nav pieņemts darīt. Mans vīrs uzreiz teica, ka tās ir pilnīgas muļķības, bet es vienkārši apjuku un paklausīju viņai. Mēs tā vairs nekad nedarīsim, apsolu.
Irīna jutās atvieglota un teica, ka vienmēr priecāsies viņus redzēt. Nākamajā dienā piezvanīja arī Guna. Viņa arī atzina, kā viņu vīri bija nosodījuši šo muļķīgo boikotu un ka nākamreiz viņi noteikti atbrauks ar saviem groziņiem, kā solīts. Sandra tā arī nepiezvanīja. Brālis Viktors tikai atsūtīja Pēterim īsu ziņu: "Piedod par sestdienu." Pēteris atbildēja: "Viss normāli," un saruna ar to arī beidzās.
Jūnija beigās visi atkal sapulcējās tajā pašā dārzā. Inta ar vīru atbrauca pirmie un atveda lielu bļodu ar gaļu un pašceptu pīrāgu. Inta uzreiz ienāca virtuvē, paņēma nazi un sāka palīdzēt Irīnai griezt dārzeņus. Guna atbrauca ar bērniem un diviem kilogramiem jau gatavu vistu stilbiņu. Viktors un Sandra, protams, neatbrauca — Viktors atsūtīja ziņu, ka sieva nejūtas labi.
Pie galda bija nedaudz mazāk cilvēku nekā parasti, tomēr gaisotne bija pavisam cita. Tā bija silta, patiesa un brīva no jebkāda sasprindzinājuma. Atnāca arī kaimiņiene Maija ar saviem gurķīšiem un jautrajiem stāstiem. Irīna sēdēja galda galā un saprata, ka šī situācija ir mainījusi ne tikai viņu brīvdienas, bet arī viņu pašu. Viņa beidzot bija iemācījusies pateikt to, ko domā. Izrādījās, ka uzzināt, kurš ir kurš, nemaz nebija tik dārgi — tas maksāja tikai divus kilogramus gaļas.