Dažās valstīs un teritorijās aukstums nav īslaicīgs, bet gan pastāvīgs. Gada vidējā temperatūra tur saglabājas krietni zem nulles. Infrastruktūra ir projektēta tā, lai izturētu vairākus salus, un viss dzīvesveids griežas ap sniegu un garām ziemām.
Taču, kā raksta Cntraveler, pat aukstākie reģioni nav imūni pret klimata pārmaiņām. Patiesībā daudzi reģioni sasilst ātrāk nekā vidēji pasaulē – pilnībā neiznīcinot aukstumu, bet gan to destabilizējot. Mainās ne tikai temperatūra, bet arī tās stabilitāte. Un aukstākajās vietās uz Zemes šis stabilitātes zudums var būt postošāks nekā pats temperatūras pieaugums.
Publikācijā tika nosauktas aukstākās valstis un vietas pasaulē un runāts par to, kā klimata pārmaiņas ietekmēs to ekosistēmas.
Šis saraksts ir balstīts uz gada vidējo gaisa temperatūru 2025. gadā, izmantojot datus no Pasaules Meteoroloģijas organizācijas (WMO), NASA GISTEMP programmas, Berkeley Earth un NOAA Globālā vēsturiskās klimatoloģijas tīkla (GHCN). Šīs organizācijas apkopo ilgtermiņa klimata datus, kas iegūti gan no satelītiem, gan no zemes novērošanas stacijām.
Antarktīda – vidējā temperatūra -56,7ºC;
Krievija — vidējā temperatūra Sibīrijā -5,4 °C;
Kanāda — vidējā temperatūra ziemeļu reģionos -4,8 °C;
Grenlande — reģistrēta -3,6 °C;
Mongolija — gada vidējā temperatūra sasniedza -0,9 °C;
Norvēģija — ieskaitot Svalbāru, vidējā temperatūra 1,3 °C;
Kazahstāna — vidējā temperatūra valstī sasniedza 1,6 °C;
Somija — vidējā temperatūra 1,9 °C;
Islande — temperatūra paaugstinājās līdz 2,0 °C;
ASV (Aļaska) — vidējā temperatūra 2,1 °C.
LASI VĒL:
Kā pareizi sasaldēt tomātus - labākās iespējas baudīt svaigus tomātus ziemā
Ko vīrietis meklē citur, ja viņam ir laba sieva - stiprā dzimuma atklāsmes
Ir zināms, ka daudzi no aukstākajiem pasaules reģioniem sasilst ātrāk. Tas ir saistīts ar polāro pastiprinājumu — procesu, kurā kūstošs sniegs un ledus samazina Zemes atstarošanas spēju. Sasalušas virsmas parasti atstaro saules gaismu atpakaļ atmosfērā; kad tās kūst, tumšākā zeme un okeāns, kas citādi būtu paslēpti zem tām, absorbē šo siltumu, paātrinot sasilšanu apkārtējās teritorijās.
Šis efekts ir īpaši manāms tādos reģionos kā Kanādas ziemeļi, Grenlande un Sibīrija, kur ledus kušana arvien biežāk notiek visu gadu.
Globālā sasilšana ne vienmēr noved pie maigākām ziemām. Daudzos aukstos reģionos tā rada nestabilitāti – kur maigam janvārim var sekot spēcīga arktiskā fronte; atkušņa laikā var rasties rekordliela sniega vētra.
Viens no šīs nestabilitātes faktoriem ir strūklas straume – augstkalnu gaisa straume, kas parasti notur polāro gaisu Arktikā. Reģionam sasilstot un jūras ledum atkāpjoties, strūklas straume vājinās un pārvietojas. Tas ļauj aukstajam arktiskajam gaisam pārvietoties tālāk uz dienvidiem, bet siltākajam gaisam – uz ziemeļiem, palielinot polāro virpuļu biežumu un kontrastus starp gadalaikiem.
Rezultātā nav tieša temperatūras paaugstināšanās, bet gan klimats, kam raksturīgas asas svārstības: spēcīgākas snigšanas.
