Rīgas Ekonomikas augstskolas ("SSE Riga") veiktajā pētījumā analizēta Latvijas pensiju sistēmas ilgtspēja un demogrāfiskās izmaiņas tuvāko četru gadu desmitu laikā. Galvenie secinājumi norāda uz iedzīvotāju skaita samazināšanos un sabiedrības novecošanos, kas radīs ievērojamu spiedienu uz sociālo budžetu.
Pētījumā uzsvērts, ka pat pie optimistiskiem attīstības scenārijiem strādājošo un pensionāru skaita attiecība mainīsies, prasot savlaicīgu pielāgošanos jaunajai situācijai. Šī informācija sniedz ieskatu par to, kādas izmaiņas varētu skart uzkrājumu apmēru un kopējo iedzīvotāju struktūru līdz 2060. gadam.
Iedzīvotāju skaita izmaiņas un darbspējas vecuma struktūra
Saskaņā ar ekonomistu aplēsēm Latvijas iedzīvotāju skaits turpinās sarukt. Ja 2025. gadā tiek prognozēti 1,86 miljoni iedzīvotāju, tad līdz 2060. gadam šis skaitlis varētu nokrist līdz 1,34 miljoniem.
Īpaši straujš kritums gaidāms tieši darbspējas vecuma grupā – no pašreizējiem 1,17 miljoniem līdz aptuveni 750 tūkstošiem cilvēku. Tajā pašā laikā pensionāru skaits nesamazināsies tik krāsi un pietuvosies pusmiljonam.
Šāda dinamika tieši ietekmē to, cik daudz strādājošo uztur vienu pensionāru. Ja šobrīd šī attiecība ir divi strādājošie pret vienu pensionāru, tad nākotnē tie būs tikai aptuveni pusotrs cilvēks.
Fakti liecina, ka šādas disproporcijas rada objektīvas grūtības esošajai sistēmai, jo iemaksu veicēju kļūst mazāk, bet saņēmēju skaits saglabājas stabils vai pieaug. Pētījuma autors Sergejs Gubins norāda, ka šī tendence saglabāsies pat tad, ja dzimstības rādītāji vai migrācijas plūsmas uzlabosies.
Migrācijas un dzimstības ietekme uz prognozēm
Pētījumā tika modelēti vairāki scenāriji, lai saprastu, vai ārējie faktori var būtiski mainīt nākotnes ainu. Viens no tiem paredzēja palielinātu migrācijas pieplūdumu, sasniedzot aptuveni 10 000 cilvēku gadā.
Lai gan tas palīdzētu noturēt kopējo iedzīvotāju skaitu pie 1,7 miljonu atzīmes, sabiedrības novecošanās tendence tomēr nemainītos. Jaunpienācēji tikai daļēji kompensētu iedzīvotāju skaita kritumu, bet neatrisinātu vecuma struktūras problēmu.
Līdzīga situācija vērojama, analizējot dzimstības pieaugumu. Pat ja izdotos sasniegt rādītāju 1,8 bērni uz vienu sievieti, iedzīvotāju skaita samazināšanās kļūtu lēnāka, tomēr pensionāru īpatsvars joprojām palielinātos.
Tiek prognozēts, ka senioru daļa sabiedrībā varētu sasniegt 35% līdz 37% no kopējā iedzīvotāju skaita. Tas nozīmē, ka demogrāfiskā slodze pieaugs neatkarīgi no atsevišķiem pozitīviem rādītājiem citās jomās.
Fakti rāda, ka sistēmas ilgtspējai ir nepieciešami kompleksi risinājumi. Analizējot datus, ir redzams, ka vienkārša paļaušanās uz vienu faktoru, piemēram, tikai dzimstību, var nedot gaidīto stabilitāti ilgtermiņā. Svarīgi ir vērtēt situāciju kopumā, ņemot vērā gan ekonomikas izaugsmi, gan darba tirgus efektivitāti.
Pensiju apmēra prognozes un iemaksu sistēma
Analizējot pašreizējo uzkrājumu un iemaksu modeli, pētnieki izteikuši prognozes par iespējamo izmaksu apmēru attiecībā pret vidējo algu. Ja 2020. gadu sākumā pensijas apmērs veidoja aptuveni 60% no vidējās algas, tad, saglabājoties pašreizējai kārtībai un demogrāfiskajām tendencēm, 2060. gadā šis rādītājs varētu sarukt līdz 35%. Tas saistīts ar to, ka pirmā līmeņa pensiju budžetam būs grūtāk nodrošināt līdzšinējo aizvietojamības līmeni pie mazāka strādājošo skaita.
Otrā pensiju līmeņa uzkrājumi tiek minēti kā būtisks papildinājums, kas varētu uzlabot kopējo situāciju. Tomēr, lai tas notiktu, nepieciešami veiksmīgi ilgtermiņa ieguldījumi un diskusijas par iespējamu iemaksu likmju pārskatīšanu. Pētījums, kas veikts pēc "Indexo" pasūtījuma, norāda, ka sistēmas stabilitātei būs nepieciešama ekonomikas izaugsme un aktīvāka iedzīvotāju dalība darba tirgū.