Marta sēdēja virtuvē un domīgi skatījās bankas lietotnē. Kontā bija 15 000 eiro. Trīs gadus viņi ar Andri bija krājuši šo naudu - atteikušies no ceļojumiem, braukuši ar vecu auto un nepirkuši neko lieku.
Mērķis bija skaidrs: pārdot savu divistabu dzīvokli, pielikt klāt uzkrājumus un iegādāties kārtīgu trīsistabu mājokli. Viņi plānoja ģimenes pieaugumu, tāpēc vajadzēja plašāku vietu.
Taču tagad šo naudu kāds gribēja vienkārši paņemt. Citu cilvēku iegribu dēļ.
Vīramātes pēkšņā ideja
Pirms nedēļas ciemos atbrauca vīramāte, Inta. Viņa apsēdās uz dīvāna, ielēja sev tēju un it kā starp citu ieminējās:
– Andri, es te izdomāju mājās remontu uztaisīt. Nevaru vairs izturēt tās nobružātās sienas. – Mammu, tu taču pirms kādiem pieciem gadiem visu atsvaidzināji, – Andris brīnījās. – Ai, kas tur par remontu! Tikai tapetes pārlīmējām. Tagad es gribu kārtīgu eiroremontu – iestieptos griestus, jaunu laminātu, vannasistabā flīzes nomainīt. Tāmi uzmetu – kādi astoņi tūkstoši sanāks.
Marta kļuva saspringta, bet klusēja.
– Un es te domāju, – Inta turpināja, – tu man palīdzēsi? Pusi es pati došu, man ir iekrāts. Bet četrus tūkstošus gribētu palūgt tev. Tu taču esi dēls, vai tad mātei nepalīdzēsi?
Andris apmulsa un paskatījās uz sievu. – Mammu, mums jāpadomā. Mums pašiem savi plāni... – Kādi plāni? – Inta izslējās sēdus. – Andri, es tevi viena pati uzaudzināju! Tēvs mūs pameta, bet es divos darbos rāvos, lai tu augstskolā tiktu! Un tagad, kad es palūdzu palīdzību, tu vēl domā?!
Marta sajuta dusmas. Šo argumentu vīramāte izmantoja katru reizi.
Māsa nepaliek atpakaļ
Pēc nedēļas pieteicās Andra jaunākā māsa, Inese. Viņa vakarā atbrauca kopā ar vīru Gati. Apsēdās pie galda, Inese izvilka telefonu un rādīja bildes.
– Paskatieties, cik skaists dzīvoklis! Jaunais projekts, plaši logi, mēs ar Gati izlēmām – ņemam ciet! – Forši, – Andris pamāja. – Apsveicu. – Tikai ir viena problēma, – Inese noliecās tuvāk. – Banka dod kredītu, bet mums pietrūkst pieci tūkstoši pirmajai iemaksai. Brāli, aizdod? Es pēc gada atdošu, goda vārds!
Marta juta, kā iekšā viss vārās. Viņa labi zināja, ka Inese nekad neko neatdod – ne naudu, ne mantas.
– Inese, mums jāvienojas, – Andris iesāka. – Par ko tur vienoties? – Inese paskatījās uz Martu. – Ar viņu? Marta, tu taču saproti, mums ļoti vajag! Mēs joprojām īrējam, bet bērniem vajag savas mājas! – Bet kāpēc tieši šis dzīvoklis? – Marta pajautāja. – Varbūt var izvēlēties kaut ko lētāku? Tad jūs paši pusgada laikā sakrātu to trūkstošo daļu. – Ko, mums tagad vecu "hruščovku" pirkt? – Inese sašuta. – Mēs gribam normālu mājokli! – Tad krājiet paši, – Marta mierīgi noteica.
Inese palika bāla. – Tad tev žēl? – Man nav žēl. Man ir žēl mūsu iekrājumu, kurus mēs trīs gadus pa kripatai vācām.
Inese ar vīru aizbrauca, skaļi aizcirzdami durvis. Marta visu vakaru klusēja.
Emocionālais spiediens
Nākamajās dienās sākās īsta kampaņa. Vīramāte zvanīja katru otro dienu: – Andri, tu izlēmi? Man meistari jau jāpasūta! – Mammu, mēs vēl neesam nolēmuši... – Ko tur lemt? Es esmu māte un lūdzu palīdzību! Vai arī sieva tev neļauj?
Tad zvanīja māsa un raudāja klausulē. Andris mētājās starp māti, māsu un sievu. Marta redzēja, ka viņš sāk padoties.
– Andri, paklausies manī, – viņa vakarā apsēdās vīram blakus. – Tava mamma prasa četrus tūkstošus remontam, kas viņai nav vajadzīgs. Viņas dzīvoklis ir kārtībā. Tā ir iegriba, nevis vajadzība. – Bet viņa grib dzīvot skaisti... – Par savu naudu! Viņai ir četri tūkstoši. Lai remontē par tiem.
Vai ņem kredītu. Un tava māsa prasa piecus tūkstošus, lai gan varētu izvēlēties lētāku dzīvokli. – Marta, bet tā ir mana ģimene... – Un kas esmu es? – viņa juta asaras acīs. – Mēs trīs gadus krājām! Gribam plašāku vietu, gribam bērniņu! Un tu tiešām esi gatavs atdot mūsu kopējo naudu viņu kaprīzēm? Ja tu šo naudu atdosi, es aiziešu. Jo tad es sapratīšu, ka neesmu tava sieva, bet galvenās sievietes tavā dzīvē ir mamma un māsa.
Izšķirošās nesaskaņas
Brīvdienās vīramāte ar meitu ieradās bez brīdinājuma. – Mēs atbraucām aprunāties, – paziņoja Inta. – Andri, tu esi pieaudzis vīrietis. Laiks saprast, ka ģimene ir svēta lieta. Bet sievas nāk un iet.
Andris palika bāls. – Mammu, ko tu runā?! – Patiesību! Marta tevi kūda pret savējiem! Mēs lūdzam palīdzību, bet viņa neļauj!
– Es nevis neļauju, bet sargu mūsu nākotni, – auksti noteica Marta. – Ziniet, ko? Parunāsim atklāti. Viņa apsēdās pie galda. – Intas kundze, jūsu dzīvoklis ir normālā stāvoklī. Eiroremonts nav dzīvības jautājums. Jūs to varat darīt par savu naudu, bet prasīt mūsu krājumus ir nekaunība. Un Inese – jūs ar vīru abi pelnāt. Ja jūs katru mēnesi noliktu malā trīs simtus, pēc pusotra gada jums būtu tie pieci tūkstoši. Bet jūs negribat gaidīt. Jūs gribat luksusa dzīvokli uzreiz un par brāļa naudu.
– Marta, pietiek! – Inta uzsita pa galdu. – Kas tu tāda esi, lai mūs mācītu?! – Es esmu Andra sieva. Viņa topošo bērnu māte. Un cilvēks, kurš trīs gadus sev atteica visu, lai krātu. Bet jūs gribat deviņus tūkstošus mūsu naudas savām izklaidēm. Jūs esat nekaunīgas.
Iestājās klusums. Vīramāte paskatījās uz dēlu. – Andri, ja tu man nepalīdzēsi, es ar tevi vairs nerunāšu.
Andris klusēja, skatījās uz māti, tad uz sievu. Tad lēnām piecēlās. – Mammu, Inese. Martai ir taisnība. Vīramāte nobālēja. – Ko? – Viņai ir taisnība, – Andris atkārtoja. – Es vienmēr domāju tikai par to, ko teiks mamma vai māsa. Bet Marta ir mana ģimene. Pirmā un galvenā. Jūs esat tuvinieki, es jūs mīlu, bet tas nenozīmē, ka man jums jāatdod sava dzīve un nauda.
Šķir otru lapu, lai lasītu turpinājumu...