Tie, kas ir apprecējušies un ir izbaudījuši savas kāzas, ļoti labi saprot, kad pēc kāzām ir patīkami atvilkt elpu un pabūt divatā. Tas laiks līdz kāzām ir satraukumu mirkļu pilns, jo daudz kas ir jāplāno, jādomā un jātērē arī nauda. Tomēr, kad viss pasākums ir veiksmīgi aizvadīts, tās paliek skaistas un siltas atmiņas par piedzīvoto. Vēl jo vairāk, ir liela interese, ko tad apkārtējie ļaudis ir sadāvinājuši un vai kādu dāvanu varēs izmantot praktiski un lietderīgi.
Šoreiz stāsts par mūsu draugiem, Kristīni un Artūru, kuri nesen apprecējās un piedzīvoja savu vienu no skaistākajām dienām. Kad kāzas tika aizvadītas, viņi sāka lūkoties katrā dāvanā, un uzmanību pievērsa visvairāk vecmāmiņas dāvana.
Tajā rītā Kristīne un Artūrs gulēja ilgāk nekā parasti – pēc svinībām vajadzēja izgulēties un atgūt iztērēto enerģiju. Artūrs pamodās pirmais, laimīgs, ka blakus redz savu mīļoto Kristīni vēl saldi dusam. Viņš klusi noglāstīja sievu un ļāva viņai vēl palikt gultā. Blakus uz galda stāvēja puķes, pudeles un jau atvērtas dāvanu pakas.
Starp visu pārējo atradās vecs katliņš – neparasta, bet ļoti sirsnīga dāvana no vecmāmiņas. Artūrs patīkami iesmējās.
- Par ko smejies, vīriņ? – Kristīne pavēra acis.
- Tavs vecmāmiņas 70. gadu katls! Neiedomājama izvēle dāvanai! – viņš pasmaidīja.
- Nu, nesmejies. Viņa taču no sirds gribēja mūs iepriecināt. Toreiz šāds katls bija liela vērtība, - sieva atbildēja.
Artūrs atcerējās arī vecmāmiņas tostu: “Šajā katlā jūs varēsiet uzvārīt sev jaunu dzīvokli.” Viņš nosmējās: “Vienīgais, kas pietrūkst, ir Aladina lampa!”
Artūram ziņkāre nelika mieru, tāpēc nolēma tomēr paskatīties katlā iekšā. Tas, ko viņš tur ieraudzīja, lika viņam mazliet satraukties.
Brīnumainais atradums
Patiesi, reiz viņi nopelnīs paši savam mājoklim, bet pagaidām vēl bija jāsadzīvo īrētā dzīvoklī. Taču tas viņus nesatrauca - galvenais bija kopīgais prieks un pirmās laulības dienas.
Tajā brīdī Artūrs izdomāja joku:
- Uztaisām brokastis šajā katlā! Varbūt tiešām tas ir burvju katls? Uzvārīsim pāris olas, un varbūt pēkšņi mums parādīsies dzīvoklis!
Kristīne smējās, bet piekrita idejai.
Artūrs, gribēdams pārsteigt sievu ar pašgatavotām brokastīm, sāka rūpīgi pētīt katlu. Viņš grozīja to no visām pusēm, līdz atvēra vāku un iesaucās:
- Kristīn, nāc ātri! Te ir kas neticams!
- Kas tad tur tik īpašs? – viņa vēl negribīgi pamodās.
- Man šķiet, mēs tiešām tikām pie dzīvokļa! – sajūsminājies teica Artūrs.
Katla apakšā rūpīgi saliktas gulēja banknotes. Vecmāmiņa bija atradusi oriģinālu veidu, kā jaunlaulātajiem uzdāvināt mājokļa naudu. Tagad šis katliņš kļuva par viņu ģimenes simbolu – tas vienmēr atradīs vietu goda plauktā, arī tad, kad viņi pārcelsies uz savu jauno dzīvokli.
