Bietes, ja tās ir saldas un sulīgas, var viegli aizstāt desertus. Šādu sakņu dārzeņu noslēpums slēpjas nevis šķirnē, bet divos vienkāršos minerālos, kas pārvērš sakņu dārzeni par saldu gardumu.
Mēs runājam par nātriju un borskābi. Tā kā otrs nav pieejams Eiropas Savienībā, to var lieliski aizstāt ar monoetanolamīna borātu, kas ir brīvi nopērkams lauksaimniecības preču veikalos. Nātrijs un monoetanolamīna borāts ir duets, kas darbojas tandēmā. Pirmais ir atbildīgs par sulīgumu, otrais par cukura saturu. Bet, lai tie darbotos, tie ir jāpievieno augsnei noteiktā secībā un proporcijās.
Viss sākas ar dobes sagatavošanu trīs nedēļas pirms sēšanas. Nātrija nitrāts un monoetanolamīna borāts, kas izkaisīti pa virsmu un iestrādāti augsnē, rada ideālu vidi nākotnes sakņu kultūrām.
Nātrijs samazina augsnes skābumu, un borāts novērš tukšumu veidošanos mīkstumā. Ja augsne ir smaga, smilšu pievienošana uzlabo tās struktūru, ļaujot bietēm augt vienmērīgi un gludi.
Pirms stādīšanas sēklas iemērc borāta un galda sāls šķīdumā. Tas ne tikai dezinficē tos, bet arī paātrina dīgšanu. No mazgātām un žāvētām sēklām veidojas vienādi dzinumi, kas ir mazāk uzņēmīgi pret kaitēkļiem.
Kad augiem ir 4-5 lapas, ir pienācis laiks mēslot ar kāliju. Zem saknēm ielej ūdenī izšķīdinātu kālija sulfātu - tas uzlabo cukuru transportēšanu no galotnēm uz sakņu kultūru.
Ja lapas sāk kļūt sarkanas, tas liecina par nātrija deficītu. Uzkaisīts uz dārza dobes, izšķīdināts galda sāls pēc laistīšanas atjauno zaļo krāsu un stimulē augšanu.
Un, kad bietes sasniedz valrieksta izmēru, lapotni apsmidzina ar urīnvielas, borāta un kālija permanganāta maisījumu. Karbamīds nedaudz stimulē augšanu, kālija permanganāts aizsargā pret puvi, un borāts turpina “pumpēt” sakņu kultūras ar cukuru.
Laistīšana ir atsevišķa zinātne. Bietes laista bagātīgi, bet reti, ļaujot augsnei izžūt starp apstrādes reizēm. Tas liek augam sakņu kultūrā uzkrāt ūdeni, padarot to sulīgu. Laistīšanu pārtrauc divas nedēļas pirms ražas novākšanas – tādā veidā bietes uzkrāj maksimālo cukuru daudzumu.
Rezultāts ir pārsteidzošs: saknes aug vienmērīgi, bez gredzeniem un šķiedrām. Mīkstums kļūst blīvs, salds, un, termiski apstrādāts, tas karamelizējas kā augļi.
Galvenais ir neaizrauties ar organiskajām vielām: ar kūtsmēsliem pārbarotas bietes zaudē savu saldumu un kļūst cietas. Noslēpums ir minerālvielu līdzsvarā – un tad pat skeptiķi noticēs, ka dārzeņi var būt kā deserts.
