Lai uzlabotu mācību līdzekļu pieejamību, nav jāgaida nākamais budžeta plānošanas periods, jau tagad varam pārskatīt tēriņus, dažādas izdevumu pozīcijas un izvērtēt, kas patiešām ir prioritāte un kas — nav. Un bērniem ir jābūt prioritātei.
Jautājums par mācību līdzekļu pieejamību un nepietiekamo finansējumu, ko aktualizējušas vairākas organizācijas un izglītības nozares pārstāvji, ir problēma, kas milzusi jau gandrīz desmit gadus. Visu šo laiku atbildība par mācību līdzekļu nodrošināšanu tikusi novelta uz pašvaldību pleciem. Valsts finansējums, pat ar plānoto palielinājumu no 27 līdz 35 eiro vienam skolēnam, realitātē nozīmē iespēju nopirkt vien divas vai trīs mācību grāmatas.
Mācību līdzekļu iegādei paredzētais valsts finansējums, kas 2025. gadā plānots 9 miljonu eiro apmērā (aptuveni 35 eiro vienam skolēnam), nav tikai mācību grāmatām: par šo naudu izglītības iestādēm jāspēj nodrošināt arī digitālos mācību līdzekļus, visu nepieciešamo dizainam un tehnoloģijām, sportam, mūzikai, vizuālajai mākslai un citiem mācību priekšmetiem. Rezultātā mācību grāmatām un darba burtnīcām atliek vēl mazāk.
Bez pašvaldības atbalsta daudzas izglītības iestādes nonāktu ļoti lielu izaicinājumu priekšā. Turklāt ir situācijas, kad valsts finansējums ir mazāks nekā pašvaldības atbalsts. Vēl pirms pāris gadiem Ādažu vidusskolā, kas ir ļoti liela skola, mācību līdzekļiem no valsts tika piešķirti aptuveni 40 000 eiro, bet no pašvaldības — aptuveni 60 000 eiro. Pašvaldības savu iespēju robežās cenšas rast papildfinansējumu, bet rocība atšķiras, un tas veido plaisu starp novadiem un valstspilsētām.
Manuprāt, situācija nav pieņemama, un tā ir valstiska līmeņa problēma, tomēr pietrūkst skaidra redzējuma, kā rast risinājumu. Viens no iespējamiem risinājumiem varētu būt diferencēta pieeja sākumskolā un vecākajās klasēs. Ja runājam par skolēniem līdz 7. klasei, tad pilnīgi visus mācību līdzekļus, to vidū grāmatas un darba burtnīcas ikvienam skolēnam, viennozīmīgi ir jāspēj nodrošināt valstij. Šajā vecuma posmā bērniem nav ieteicams darboties tikai ar digitālajiem līdzekļiem, ir svarīgi, lai grāmatu varētu paņemt rokā un izmantot to arī mājās. Vecākos klašu posmos ir iespējama lielāka digitālo resursu integrācija, piemēram, vienota digitālā platforma, kurā pieejami visi mācību līdzekļi un ko var izmantot visi pedagogi. Kvalitatīva, vienkārša un ērti lietojama sistēma, un, lai tādu izstrādātu, iespējams piesaistīt Eiropas Atveseļošanas fondu, kas ietver līdzekļus arī digitalizācijai.
Izglītības un zinātnes ministrija pašlaik nav sadzirdējusi izaicinājumus, par kuriem runā gan Latvijas Pašvaldību savienība, gan Latvijas Darba devēju konfederācija, gan citas organizācijas. Situācija ir sarežģīta ne tikai mazās reģionu pašvaldībās, bet arī lielajās pilsētās, un rezultātā cieš bērni. Tajā pašā laikā Finanšu ministrija jau gada sākumā vērsa uzmanību uz risku, ka vairāk nekā 500 miljoni no ES fondu investīcijām var palikt neizmantoti.
Diskutējot par 2025. gada valsts budžetu, vairākkārt tiek uzsvērts, ka tas ir drošības budžets, tomēr ir svarīgi atcerēties, ka pastāv gan ārējā, gan iekšējā drošība un iekšējā drošība nav tikai stāsts par policistu algām. Tas ir stāsts arī par izglītotiem, kritiski domājošiem jauniešiem, kuri spēj pieņemt racionālus lēmumus. Izglītībai ir tieša korelācija ar drošību, un, jo izglītotāki būs jaunieši, jo mazāki būs drošības riski nākotnē.
Saeimas deputāts, pedagogs, bijušais Ādažu vidusskolas direktors Česlavs Batņa
