Tie, kas dzimuši, iepriekšējā gadsimta septiņdesmitajos, astoņdesmitajos un pat vēl agrāk, daudzi no mums atcerās, ka bērnībā daudz laiku pavadījām laukos, kur vecmāmiņas ar vectētiņiem lika iet uz lauku vākt kartupeļus vai iet ravēt nezāles no dārza, vai rušināties pa siltumnīcu. Būdami mazi, nenovērtējām varbūt līdz galam, ka patiesībā visu, ko paši darījām, mēs pēc tam arī gardi ēdām, zinot, ka šie produkti nāk tieši no vecmāmiņas dārza. Un tagad, būdami jau pieauguši, mēs saprotam, ka tirgū, kad pērkam produktus no lauksaimniekiem, zinām, ka tas patiešām ir labs produkts un nav masveidā ražots.
Internetā ir daudz un dažādu padomu, kuri it kā uz papīra palīdz atvieglot mūsu dzīves lauksaimniecībā, bet tomēr ne viss strādā tik lieliski kā gribētos.
Gan lauksaimniecībā, gan dārzkopībā mērķis ir panākt bagātīgu ražu un veselīgu augšanu, tāpēc cilvēki nepārtraukti meklē visefektīvākos risinājumus saviem stādiņiem.
Diemžēl, daži padomi ir novecojuši, citi kļūst par pārpratumiem, un vēl citi vienkārši neatbilst konkrētajai klimatiskajai situācijai. Neskatoties uz to, šie ieteikumi tiek nodoti no paaudzes uz paaudzi un bieži izmēģināti praksē.
Piemēram, populāra ideja ir izmantot olu čaumalas kā dabisku sēklu audzēšanas konteineru, jo tās, šķiet, satur visas nepieciešamās barības vielas jaunajiem augiem. Tomēr reāli dzīvē olu čaumalas ir pārāk trauslas – neliela plaisa var novest pie ūdens izplūdes, kā rezultātā stādiņiem trūkst pietiekama mitruma. Turklāt, šo konteineru pārvedāšana un ierobežotā telpa var kavēt sakņu attīstību, kas savukārt noved pie ne līdz galam veiksmīgas augšanas un vājākas ražas.
Vēl viens bieži sastopams triks ir rožu stiebru ievietošana kartupeļos ar cerību, ka tas veicinās sakņu veidošanos un pavasarī tiks iegūts krāsains rozā krūms. Ideja balstās uz pieņēmumu, ka kartupeļa masa saglabās mitrumu un atvieglos sakņu attīstību, taču praksē šī metode var radīt vairāk problēmu – kartupeļi bieži vien veicina pelējuma rašanos, un pat neliela etilēna klātbūtne var traucēt sakņu izaugsmi.
Lai rožu audzēšana būtu veiksmīga, ir svarīgi izmantot kvalitatīvus sēklas vai stādiņus, nodrošināt atbilstošu mitrumu un barojošu augsni – apstākļi, kurus kartupeļi nevar nodrošināt.
Pastāv arī mīts par to, ka banānu mizas varētu darboties kā universālais mēslojums. Pat, ja mizas sasmalcina un iemērc ūdenī, to slāpekļa, fosfora un kālija daudzums ir pārāk mazs, lai nodrošinātu augiem nepieciešamo barību. Ja vienā mērķī ir izmantot banānu mizas, labāk ļaut tām sabrukt kompostā, kur dabīgā sadalīšanās rezultātā iegūtais mēslojums būs daudz vērtīgāks. Vēl efektīvāka alternatīva ir izmantot specializētus organiskos vai sintētiskos mēslojumus, kas ātri un bagātīgi nodrošina mikroelementus.
Interesants, bet maz efektīvs paņēmiens ir mēģinājums siltumnīcā nodrošināt siltumu, izmantojot tējas sveces un terakotas podus. Teorija ir tāda, ka sveču siltums uzsilda terrakotu, kas pēc tam atdod siltumu, radot patīkamu mikroklimatu augiem. Tomēr pat vairāku sveču izmantošana nespēj vienmērīgi uzsildīt visu siltumnīcas telpu, īpaši aukstākos laikos, jo siltumnīcas konstrukcija nav pilnībā hermētiska, un temperatūra var strauji nokrist. Fizikas likumi – it īpaši termodinamikas princips – norāda, ka enerģija tikai maina formu, nemainot kopējo enerģijas daudzumu, tāpēc šī metode nav praktiski efektīva.
Apkopojot var secināt, ka, lai dārzkopībā un lauksaimniecībā gūtu labus rezultātus, jābalstās uz pārbaudītiem un pielāgotiem risinājumiem, nevis uz populāriem, taču reizēm maldinošiem trikiem, kuri praksē nesniedz vēlamo efektu - sanāk beigās lieki iztērēts laiks, pazaudēta nauda un rezultāts ne tas gaidītais.
