Nesen Rēzeknē, naftas uzglabāšanas bāzes teritorijā, tika fiksēti arī pirmie dronu izraisītie sprādzieni. Kamēr bezpilota lidaparāti arvien biežāk tiek pamanīti virzāmies tuvāk apdzīvotām teritorijām, cilvēkiem rodas pamatots un ļoti praktisks jautājums: kas īsti notiktu un kurš segtu zaudējumus, ja militārais drons nokristu uz privātmājas jumta un nopietni sabojātu vai pat iznīcinātu mājokli? Atbildes uz šiem jautājumiem meklēja LTV raidījums “4. studija”.
Rēzeknes gadījums skaidri apliecināja, ka šāds apdraudējums vairs nav tikai teorētisks vai attāls scenārijs – incidents notika salīdzinoši tuvu pilsētas centram un blīvi apdzīvotām dzīvojamām zonām, kas vēl vairāk pastiprina iedzīvotāju bažas. Diskusijas par to, vai zaudējumu atlīdzināšana būtu valsts, apdrošinātāju vai pašu iedzīvotāju atbildība, raidījumam “4. studija” lika detalizētāk skaidrot gan juridisko regulējumu, gan finansiālo pusi šādās potenciālās krīzes situācijās. Secinājums ir diezgan skarbs – automātisku un viennozīmīgu garantiju par zaudējumu segšanu šobrīd nav ne no vienas iesaistītās puses, un katrs gadījums var tikt vērtēts atsevišķi.
Finanšu ministrija skaidro, ka no tiesiskā un valsts budžeta skatpunkta ārvalstu militāra drona ielidošana un tā radītie postījumi privātīpašumam nav viennozīmīgi kvalificējami kā klasisks “neparedzētu līdzekļu” gadījums valsts budžeta izpratnē, kas vēl vairāk sarežģī iespējamo kompensāciju mehānismu noteikšanu.
Ja šāds incidents tomēr notiek, cietušajam vispirms ir pienākums nekavējoties informēt operatīvos dienestus, lai notikuma vieta tiktu oficiāli fiksēta un dokumentēta atbilstoši noteiktajai kārtībai. Nākamais loģiskais solis ir vēršanās attiecīgajā pašvaldībā, kas savas kompetences ietvaros veic sākotnējo situācijas izvērtējumu un var nodrošināt neatliekamāko atbalstu – piemēram, pagaidu mājokli, sociālo palīdzību vai citus steidzamus risinājumus, lai cilvēki nepaliktu bez pamatvajadzībām.
Ja nodarītie zaudējumi ir būtiski vai tie skar plašāku nacionālās drošības kontekstu, jautājums var tikt virzīts tālākai izskatīšanai valsts līmenī, iesaistot kompetentās institūcijas un atbildīgās ministrijas. Tomēr Finanšu ministrija uzsver, ka šādos gadījumos kompensāciju piešķiršana nav automātiska – katrs gadījums tiek vērtēts individuāli, un nepieciešams atsevišķs politisks valdības lēmums.
Tas nozīmē, ka pat smagu zaudējumu situācijās nav nekādu iepriekš garantētu mehānismu, kas nodrošinātu pilnīgu atlīdzību. Ņemot vērā gan valsts, gan pašvaldību ierobežotos finanšu un materiālos resursus, iedzīvotājiem nav iespējams paļauties uz viennozīmīgu vai garantētu kompensācijas sistēmu.
Savukārt iedzīvotāji, kuri regulāri maksā par sava mājokļa apdrošināšanu, bieži vien cer, ka polise segs arī šādus ārkārtas gadījumus. Tomēr Latvijas Apdrošinātāju asociācijas pārstāvji šīs cerības būtiski koriģē, norādot, ka ēku apdrošināšana pret militāru apdraudējumu praktiski nav pieejama.
Kā skaidro nozares pārstāvji, atšķirība ir būtiska: “Ja uz māju uzkrīt, piemēram, parasts drons – kaimiņu, zemes mērnieka vai mežziņa izmantots –, tad apdrošināšana darbojas un zaudējumi var tikt segti. Taču, ja bojājumus rada jebkāds militārs drons – neatkarīgi no tā izcelsmes –, tad šādos gadījumos apdrošināšanas segums parasti netiek piemērots.”
Tā nav unikāla situācija Latvijā — drīzāk tas ir starptautiski nostiprināts apdrošināšanas princips, ka zaudējumi, kas saistīti ar karu vai tam pielīdzināmiem militāriem konfliktiem, netiek segti ar standarta polisēm, raidījumam skaidro Latvijas Apdrošinātāju asociācijas (LAA) vadītājs Jānis Abāšins.
Tas praksē nozīmē, ka apdrošināšana būs bezspēcīga jebkura militāra drona avārijas vai nokrišanas gadījumā. Šeit nav izšķirošs ne drona izcelsmes valsts, ne tā misijas raksturs, ne arī tehniskais stāvoklis — vai tas bijis aprīkots ar sprāgstvielām, vai arī nokritis tehniskas kļūmes, degvielas problēmu vai navigācijas kļūdas dēļ. Jebkurā no šiem scenārijiem tas tiek klasificēts kā militāra rakstura risks, kas apdrošināšanas standarta segumā netiek iekļauts.
Abāšins norāda, ka teorētiski pasaulē pastāv arī specifiski apdrošināšanas produkti, kas paredzēti kara risku segšanai, un šādu aizsardzību iespējams iegādāties arī Latvijā. Tomēr praksē tas ir ļoti rets un šaurs risinājums, kas parasti pieejams tikai lielām starptautiskām korporācijām, infrastruktūras operatoriem vai īpaši nozīmīgiem projektiem. Parastam iedzīvotājam šāds segums faktiski ir nepieejams — 99,99% gadījumu kara vai militāru operāciju radītie zaudējumi netiek atlīdzināti.
Raidījums “4. studija” secina, ka situācijā, ja uz Latvijas iedzīvotāja privātmājas uzkristu militārais drons, īpašuma atjaunošana lielākoties būtu pašu iedzīvotāju atbildība un finansiālais slogs.
Lai gan teorētiski valsts vai pašvaldība varētu lemt par krīzes pabalstu vai īpašu atbalsta mehānismu, šobrīd likumā nostiprināta un automātiski piemērojama kompensācijas sistēma šādiem gadījumiem nepastāv.