— Tu tagad dusmojies uz mani?
Irīna brīdi padomāja un tad atbildēja:
— Nē, es nedusmojos. Bet es aizstāvu to, kas pieder man.
Līga saprotoši pamāja ar galvu un negaidīti noteica:
— Tu rīkojies pareizi. Es laikam darītu tieši tāpat, ja man būtu kaut kas savs, ko aizstāvēt.
Pēc šiem vārdiem virtuvē iestājās klusums, taču tas vairs nebija saspringts, bet gan saprotošs.
Robežu nospraušana un dzīve turpinās
Vēlāk vakarā mājās sākās nopietna saruna. Pauls sazvanījās ar māti un runāja no blakus istabas. Irīna varēja dzirdēt tikai atsevišķas frāzes un skaļu balss toni. Pēc kādām divdesmit minūtēm vīrs iznāca virtuvē, izskatīdamies acīmredzami aizkaitināts un noguris. Viņš apsēdās pie galda un teica:
— Mamma apgalvo, ka viņa vienkārši bija pārliecināta par tavu piekrišanu. Viņa tiešām neesot gribējusi neko sliktu.
— Paul, tā nebija vienkārša kļūda. Tas bija apzināts lēmums un manipulācija.
— Nu, mamma mums ir tāda, viņa reizēm mēdz skriet notikumiem pa priekšu.
Irīna paskatījās vīram acīs un mierīgā, bet stingrā balsī noteica:
— Paul, es nevēlos tagad analizēt tavas mātes rakstura īpašības. Es gribu, lai tu saproti vienu galveno lietu – tas ir mans dzīvoklis. Jebkuras sarunas vai idejas saistībā ar to ir jāsāk ar mani. Nevis ar tavu māti, nevis ar Līgu, nevis formātā "pēc tam aprunāsimies". Tikai un vienīgi ar mani. Tas ir viss, ko es no tevis prasu.
Vīrs brīdi skatījās uz viņu un tad klusi atzina:
— Man tiešām vajadzēja vispirms pajautāt tavam viedoklim.
— Jā, vajadzēja.
— Es vienkārši tajā brīdī neaizdomājos par sekām.
— Es zinu, ka tu neaizdomājies. Bet tava māte gan visu bija labi pārdomājusi. Viņa izdarīja visu, lai man neatliktu nekādas izvēles iespējas. Es gribu, lai tu šo faktu beidzot pieņem un saproti.
— Es sapratu, — Pauls noteica, un saruna līdz ar to bija pabeigta.
Pēc desmit dienām Līga veiksmīgi atrada sev jaunu dzīvesvietu. Viņa īrēja istabu citā Rīgas rajonā, netālu no Āgenskalna. Cena bija nedaudz augstāka, taču kaimiņi bija mierīgi un adekvāti. Viņa pati piezvanīja Irīnai, lai vienkārši pastāstītu, ka viss ir nokārtojies.
— Tas ir labi, — Irīna atbildēja. — Es priecājos par tevi.
Pēc īsas pauzes Līga vēl pajautāja:
— Ira, tu taču neesi uz mani apvainojusies?
— Uz tevi nē, noteikti nē.
— Mamma jau patiesībā nav ļauns cilvēks. Viņai vienkārši ir milzīga vēlme visu un vienmēr atrisināt citu vietā.
— Es to zinu, — Irīna noteica. — Tomēr manus jautājumus citu vietā risināt nevajag. Es pati lieliski tieku ar visu galā.
Vīramāte pēc šī visa notikuma vairākas nedēļas izturējās ļoti vēsi un distancēti. Viņa tikai īsi pasveicināja, neuzsāka nekādas garākas sarunas un kopīgo pusdienu laikā skatījās visam pāri. Irīna necentās šo situāciju mākslīgi labot, nelūdza piedošanu un nemeklēja nekādus attaisnojumus. Viņa vienkārši turpināja dzīvot savu ierasto dzīvi. Aptuveni pēc mēneša attiecības un gaisotne ģimenē pamazām atgriezās ierastajā, mierīgajā ritmā.
Irīna vēlāk dažreiz mēdza aizdomāties par to, kas būtu noticis, ja viņa tajā vakarā būtu piekāpusies. Ja viņa būtu padevusies žēlastībai, neērtības sajūtai un faktam, ka Līga jau ir atteikusies no iepriekšējā mājokļa. Tas visticamāk būtu bijis tikai sākums ilgstošam procesam. Sākumā Līga padzīvotu bez maksas. Pēc tam tas pagarinātos vēl par gadu. Vēlāk sāktos runas, ka viņa tur jau ir iekārtojusies un pieradusi. Un beigās būtu morāli neērti un neiespējami lūgt radinieku pamest telpas. Irīna ļoti labi zināja, kā strādā šāda upura loģika. Bet dzīvoklis piederēja viņai, ienākumi bija viņas, un arī nākotnes plāni piederēja viņai. Nekādu aizmugurisku vienošanos bez viņas ziņas vairs nebūs.