Sarmīte kārtējo reizi stāvēja pie atvērta ledusskapja un klusībā skaitīja līdz desmit. Vēl vakar viņa veikalā bija iztērējusi krietnu summu, lai sapirktu pārtiku visai nākamajai nedēļai, rūpīgi izvēloties produktus un plānojot maltītes.
Taču šovakar, atverot durvis, viņu sagaidīja skumjš skats – plaukti izskatījās gandrīz tukši, it kā mājā nedēļu neviens nebūtu dzīvojis.
Pazuduši bija gan bērnu jogurti, gan siers, gan dārgā desa, ko viņa bija pietaupījusi vīra darba sviestmaizēm. Pat augļu trauks, kas vēl no rīta bija pilns ar vīnogām un mandarīniem, tagad bija pilnīgi tukšs. Viņa lieliski zināja, kur tas viss palicis. Pēdējos mēnešus viņu mājās katru dienu viesojās vīra māsa Maira ar saviem diviem bērniem, un šīs vizītes bija kļuvušas par īstu pārbaudījumu ne tikai virtuves krājumiem, bet arī Sarmītes pacietībai.
Sākums, kas nešķita nekas neparasts
Viss sākās rudenī, kad Maira izšķīrās no vīra un palika viena ar diviem maziem bērniem – septiņus gadus veco dēlu un četrgadīgo meitiņu. Šķiršanās process bija smags, un arī finansiālā situācija jaunajai sievietei nebija tā spožākā. Alimenti no bijušā vīra nāca neregulāri, un Mairas alga mazajā uzņēmumā bija niecīga. Sarmīte kā sieviete viņu saprata un patiesi juta līdzi. Viņa atcerējās savu bērnību un zināja, cik grūti ir tikt galā vienai, kad rēķini krājas, bet atbalsta nav.
Kad Maira pirmo reizi oktobrī pieklauvēja pie durvīm pēc bērnudārza, Sarmīte viņus mīļi uzņēma. Sākumā tie tiešām bija nevainīgi apciemojumi. Maira aizbildinājās, ka bērni vienkārši noilgojušies pēc tantes un gribējuši paspēlēties. Viņa pati apsēdās virtuvē un nopūtās, stāstot, cik ļoti viņai trūkst spēka pēc darba vēl kaut ko gatavot mājās. Sarmīte, vēloties palīdzēt, uzreiz ielēja bērniem karstu zupu, iedeva pa ābolam un jogurtam. Viņai nebija žēl – tie tomēr ir vīra tuvākie radinieki, un viņi dzīvo turpat blakus kvartālā.
Ikdienas rituāls, kas sāka nogurdināt
Tomēr nemanot šīs "piecu minūšu" vizītes kļuva par neizbēgamu ikdienas rituālu. Katru vakaru tieši pulksten piecos, kad Sarmīte tikko bija atgriezusies no darba un vēlējās kaut brīdi mierā atvilkt elpu, atskanēja durvju zvans. Maira ienāca ar bērniem, un sākās viesu saimniekošana. Bērni jau zināja, kur stāv cepumi, kur atrodas sula un kuros plauktos meklējami saldumi.
Sarmīte sāka ievērot, ka Maira pat necenšas bērnus pieskatīt vai pamācīt, ka svešā mājā nevajadzētu uzreiz skriet pie ledusskapja. Tieši pretēji – Maira šķita atvieglota, ka viņai nav jārūpējas par vakariņām. Viņa mierīgi sēdēja pie kafijas tases, kamēr bērni darbojās pa virtuvi. Sarmītei kļuva arvien grūtāk plānot savu laiku. Viņa vairs nevarēja vienkārši atgulties un palasīt grāmatu vai mierīgi pagatavot ēdienu rītdienai, jo virtuvē pastāvīgi valdīja troksnis un haoss. Turklāt bērni kļuva arvien drošāki, sākot revidēt ne tikai virtuvi, bet arī citas istabas, atstājot aiz sevis nekārtību.
Ledusskapis kā pašapkalpošanās veikals
Novembrī situācija kļuva vēl dīvaināka. Maira bērniem vairs neprasīja atļauju kaut ko ņemt. Vecākais dēls jau bija iemanījies pats izpētīt visus ledusskapja stūrus. Viņš varēja vienā piegājienā iztukšot vairākus jogurtus vai notiesāt lielu gabalu siera, ko Sarmīte bija plānojusi izmantot vakariņu gatavošanai. Mazā meitene parasti pieprasīja sulu un augļus, un bieži vien pusi no tā visa nemaz neapēda, atstājot sakostus gabalus uz galda.
Maira tikmēr mierīgi vēroja notiekošo un reizēm vēl pajautāja: "Sarmīt, tev tajā augšējā plauktā bija tāda garšīga desa, vai bērni drīkst uztaisīt maizītes?" Sarmīte tikai pamāja ar galvu, kaut gan iekšēji viss vārījās. Visvairāk viņu aizskāra tas, ka Maira bieži vien neaprobežojās tikai ar paēšanu uz vietas. Viņa sāka izmantot Sarmītes viesmīlību, lai nodrošinātos ar pārtiku arī rītdienai. Pirms iešanas prom viņa nereti jautāja: "Vai es varu paņemt šos pāris biezpiena sieriņus? Bērniem no rīta būs ko apēst pirms dārziņa." Sarmītei bija neērti atteikt, jo Maira vienmēr atgādināja, cik grūta ir viņas dzīve.
Strīdi ar vīru un mājas miera zaudēšana
Šī situācija sāka ietekmēt arī Sarmītes un Andra attiecības. Kad Sarmīte mēģināja par to runāt ar vīru, viņš parasti ieņēma aizsardzības pozīciju. "Tie taču ir tikai bērni, Sarmīt. Viņi aug, viņiem vajag ēst. Vai tiešām tev ir žēl dažus jogurtus manas māsas bērniem?" viņš jautāja, liekot Sarmītei justies kā skopai un ļaunai personai. Andris uzskatīja, ka ģimenes pienākums ir palīdzēt tiem, kam iet grūtāk, un neuzskatīja šīs vizītes par kaut ko neparastu.
Sarmīte mēģināja skaidrot, ka runa nav tikai par ēdienu, bet par cieņu pret viņu privāto telpu un laiku. Viņa jutās tā, it kā viņas pašas mājās viņai vairs nebūtu teikšanas. Budžets, ko viņi abi kopīgi plānoja, vairs nesakrita ar realitāti. Izdevumi par pārtiku bija pieauguši par gandrīz trešdaļu, taču Andris to izvēlējās nepamanīt vai norakstīt uz vispārējo cenu kāpumu veikalos. Sarmīte jutās viena savā neapmierinātībā, un tas radīja spriedzi katrā vakara sarunā. Viņa sāka pieķert sevi pie domas, ka vairs nevēlas doties uz mājām pēc darba, jo zināja, ka tur priekšā būs nogurdinošais vakara maratons ar Mairu un bērniem.
Atklāsmes brīdis sociālajos tīklos
Lūzuma punkts pienāca janvāra vidū. Sarmīte kādā vakarā, kad vīrs jau gulēja, nolēma pārskatīt jaunumus sociālajos tīklos. Viņa nejauši uzdūrās Mairas profilam un ieraudzīja ierakstu, kas burtiski lika viņai sastingt. Maira bija publicējusi savu fotogrāfiju ar parakstu par to, kā viņai izdodas tik labi tikt galā ar finansēm kā vientuļajai mātei.
Tur bija uzskaitīti vairāki punkti, un viens no tiem skanēja aptuveni tā: "Mans galvenais dzīves gudrības padoms – atrodiet radiniekus, kuriem vienmēr ir pilni krājumi, un nebaidieties pie viņiem iegriezties katru dienu. Bērni būs paēduši, un jūsu ledusskapis paliks neskarts. Galvenais ir ienākt ar smaidu un it kā nejauši, sakot, ka vienkārši gājāt garām." Apakšā bija redzami daudzi "patīk" un draudzeņu komentāri, kas slavēja Mairu par viņas atjautību un prasmi "izdzīvot".
Sarmīte lasīja šos vārdus un nespēja noticēt. Viņa saprata, ka visa šī trīs mēnešu ilgā viesmīlība nav tikusi novērtēta kā palīdzība, bet gan kā viegls resurss, par kuru Maira vēl klusībā pasmejas. Viņa vairs nebija vienkārši mīļa tante, bet gan ērts instruments svešā plānā. Dusmas bija tik lielas, ka viņa tūlīt pat saglabāja ekrānuzņēmumu, lai nākamajā rītā to parādītu Andrim.
Atklāta saruna ar pierādījumiem uz galda
Nākamajā rītā Sarmīte neuzsāka strīdu, bet mierīgi palūdza Andri apsēsties un paskatīties telefonā. Kad vīrs izlasīja māsas ierakstu, viņš sākumā klusēja. Viņa sejā bija redzams apjukums, tad vilšanās. "Vai tiešām viņa to uzrakstīja par mums?" viņš neticīgi jautāja. Sarmīte neapstājās – viņa izvilka bankas izrakstus un parādīja, cik daudz naudas pēdējos mēnešos tērēts pārtikas veikalos.
Viņa paskaidroja, ka šī nauda nav vienkārši pārtika, bet gan viņu kopīgie mērķi. Viņi plānoja bērniņu, viņi krāja remontam un lielākiem pirkumiem. "Es neesmu pret palīdzēšanu, Andri, bet es esmu pret to, ka mūs izmanto kā muļķus. Mēs strādājam, lai mums būtu šis pilnais ledusskapis, nevis lai tava māsa varētu lielīties internetā ar savu atjautību," Sarmīte teica stingrā, bet mierīgā balsī. Šoreiz Andris vairs neiebilda. Viņš beidzot ieraudzīja situāciju no sievas skatupunkta.
Eksperiments, kas apstiprināja aizdomas
Lai pilnībā pārliecinātos un pieliktu punktu šaubām, Sarmīte ierosināja veikt mazu eksperimentu tajā pašā sestdienā. Viņa nopirka visus bērnu iecienītos kārumus, svaigus augļus un dārgu kūku, ko parasti negādāja ikdienā. Viņa gribēja redzēt, vai Maira vispār pamanīs robežu. Kā parasti, pulksten piecos atskanēja zvans.
Maira ienāca pat vēl pacilātākā garastāvoklī nekā parasti. Viņa uzreiz pamanīja kūku uz galda un, pat neprasot, sāka to griezt. Bērni metās pie jogurtiem, un viss notika tieši tā, kā Maira bija rakstījusi savā ierakstā – kā pašsaprotamā ēdnīcā. Sarmīte vēroja, kā Maira pat neapjautājas, vai šī kūka nav domāta kādam īpašam gadījumam. Kad vizīte tuvojās beigām un Maira jau sāka bāzt somā pāris ābolus un sieriņus "rītdienai", Sarmīte piegāja klāt un lūdza viņu apsēsties uz minūti.
Šķir otru lapu, lai lasītu turpinājumu...