Vecāku sapulces skolās parasti tiek uztvertas kā nopietni pasākumi, kuros tēvi un mātes uzzina daudz ko jaunu par saviem bērniem – gan labās īpašības, gan arī dažādas ne tik labās lietas. Taču reizēm šie pasākumi var pārvērsties par īstu komēdiju, un tieši par vienu šādu gadījumu vēlamies pastāstīt.
Stāsts ir smieklīgs, tāpēc uztveriet to ar vieglumu, un nav izslēgts, ka kāds no jums pats piedzīvojis līdzīgu situāciju. Vai arī, ja nav nekas tamlīdzīgs piedzīvots, tad jums vēl viss priekšā.
Tas, ka sieva lika iet uz vecāku sapulci, jau vīrietim lika mazliet "izkāpt no savas komforta zonas". Jo skaidrs ir tikai viens - līdz šim vienmēr uz tādām aktivitātēm gāja tikai sieva. Kā jau vīram, tad ir sava uzņēmējdarbība un izaicinājumu tur arī netrūkst.
Kā vīrietis atklāja, tad aizbraucot uz skolu, iegāja klasē un ieraudzīja jau pirmo interesanto skatu - pārsvarā sēž tikai māmiņas. Ieraugot vienu kungu, vīrietis apsēdās viņam blakus. Kā izrādās, tad mans dēls draudzējās ar tā kunga dēlu.
Sapulce iesākās mierīgi - vispirms paslavēja tos audzēkņus, kas labi mācās un labi uzvedās klasē. Un tad sākās interesantāka daļa - sapulces vidū sāka norādīt tieši uz abiem kungiem, ka viņu puikas nav tie kārtīgākie. Īpaši skolotāja uzsvēra, ka abi audzēkņi regulāri spēlējas ar gumijām.
Nevar teikt, ka kungi jutās neomulīgi, bet mazliet neērti bija, kad skolotāja piegāja un burtiski parādīja mums acu priekšā vienu no tām gumijām, it kā pierādījumu. Pēc pāris minūtēm skolotāja nomierinājās, atstāja gumiju uz galda un atgriezās turpināt runu.
Kā vīrietis stāstīja tālāk: “Blakus sēdošais kolēģis, ap 40 gadiem, paņēma gumiju un sāka to vilkt starp pirkstiem. Kaut kas mani pārņēma – un es izlēmu viņam to atņemt. Tā nu mēs abi vienlaikus stiepām katrs uz savu pusi, līdz pēkšņi gumija aizlidoja un trāpīja tieši skolotājai pa kaklu. Protams, pavisam nejauši.
Tomēr ar to viss nebeidzās – mans blakussēdētājs no satraukuma pēkšņi sagrāba mani aiz rokas un iesaucās “Skrienam!” un burtiski vilka mani ārā no klases. Aiz muguras dzirdēju skaļus un draudzīgus smieklus – smējās gan vecāki, gan bērnu skolotāja. Beigās es patiešām pamuku, bet dēlam jau rīt atkal būs jādodas uz skolu. Ne jau man.”
Šis atgadījums lieliski parāda, ka reizēm pat visnopietnākās sanāksmes var pārvērsties par jautru piedzīvojumu, par kuru vēl ilgi atcerēsies visi klātesošie.
