Mēdz teikt, ka pasakas pagaist līdz ar bērnību, un pieaugušajiem paliek vien blāvas atmiņas par kādreizējo gaišo ticību, ka pasaule ir iekārtota pēc pasaku likumiem. Šādā pasaulē viss ir iespējams, līdzīgi kā pieaugušo skarbajā realitātē, tikai ar vienu atšķirību, ka pasakā, protams, uzvarēs labais, kurš ievainots, pamests un nomelnots, atgriezīsies, lai parādītu spēku bez vardarbības, gaismu, kas neapžilbina un varu kā visa labā, nevis nelaimju, sākumu.
Visas šīs pārvērtības iziet cauri zināmam filtram, kas raksturīgs visām pasaules tautu pasakām: varoņi pamet savu pasauli, lai atrastu jaunu, lai atgrieztos pie sevis jau pavisam citādāki, iepazinuši nodevību un melus, vientulību un izmisumu, naidu un mīlestības rēgus. Zudušās bērnu pasaules varoņiem nāksies saskarties ar pārbaudījumiem, kas nebūt nebūs bērnišķīgi. Šķiet, ka pasaka brīdina par to, kas mūs var piemeklēt pieaugušo nākotnē, kas pēkšņi mums pienākusi tuvāk. Pasaka kā kolektīvās pieredzes uzslāņojums ir intensīvi saistīta ar mītisko domāšanu kā cilvēka emociju, krīžu un lēmumu arhīvu. Jā, arī pasakās ir jāpieņem lēmumi, un ceļotājiem nezināmajā tie maksā dārgi: tumšie meži ir mēmi un vienaldzīgi, bet trīs bīstamie ceļi, krustceles ar neizprotamiem brīdinājumiem un maldiem, ir miglas un pat ļoti ticamu ilūziju samežģījums.
Svarīga pasaku pasaules iezīme ir varoņu attiecības ar pilsētas telpu. Daudzi Eiropas folkloras sižeti pazīst pilsētu, zina tās šaurās viduslaiku ieliņas un tās iedzīvotājus, viņu tikumus un vājības. Un, lai gan pilsēta ir varas un līdz ar to arī vardarbības centrs, pilsēta vilina, valdzina un izmaina. Ciema un pilsētas pretstatījuma vēsture ir tikpat sena kā paši šie jēdzieni: pilsētu var iekarot, bet ciemu var pakļaut, izmantot un pat noburt tā iedzīvotājus. Ne velti 20. gadsimta sākuma industriālā pasaule, kas Baltijā attīstījās īpaši strauji, Arveda Švābes poētiskajā pasaulē pārvērta Rīgu par Vecās Derības netikli, par pilsētniecisku Salomi, bet zemnieku zēnu par jauno Odiseju, kas apmaldījies un starp rūpnīcu skursteņiem un elektriskajiem ielu lukturiem, zaudējis savu dabisko spēku. "Pilsēta. Gūstekņa dziesma" (1913) bija vēsturnieka un dzejnieka industriālā poēma, bet vēsturnieki mītam ir apdraudējums, tāpat kā uzņēmīgais viltnieks Odisejs, pirmais buržuāziskās proaktīvās kultūras pārstāvis, pēc Adorno un Horkheimera domām, kļuva par bīstamu mītiskās apziņas iznīcinātāju. Pasaku pasaulei ne mazāk bīstami ir garlaicīgie pieaugušie, kurus mēs šeit vēl sastapsim.
Mūsdienu pilsētai ir savi mīti, ko radījusi urbānistu un gotisko rakstnieku iztēle, tā daudzkārt ekranizēta un ir slepenu, tumšu ieliņu un mūsu vēlmju sablīvējumu pilna. Pilsētas vara, šķiet, kļuvusi arvien spēcīgāka, un, izbraucot, teiksim, no Rīgas, jūs nonākat klusā tukšuma telpā, kas ilgst, līdz nonākat tuvākajā degvielas uzpildes stacijā un kafejnīcā. Un tad nākamā pilsēta ir jau ar roku aizniedzama, tāpēc dabu iespējams pat nepamanīt. Tomēr daba, mīta sargātāja, ir atradusi veidu, kā saglabāt mītisko drāmu, pretrunas un konfliktus. Mūsdienu pilsēta ir zaudējusi savu pasaku telpu, bet tā ir nosargāta meitenes Ritas darbos, kas reiz, krēslai tuvojoties, devās prom no pilsētas, lai ieietu mežā, kurā mājoja... Tomēr meitene Rita, kļuvusi par mākslinieci, nav aizmirsusi savas bērnības pasakas un nolēmusi, pretēji asajām, bet aukstajām debatēm par narcistisko laikmetīgās mākslas mūsdienīgumu, atsaukusi atmiņā pasaku telpu, kurā kopš tā laika pastāv viņas tēli ārpus strāvojumiem, manifestiem un grupām. Vai mītam ir vajadzīgs pieaugušā apliecinājums? Mīts atceras pasauli pirms izziņām, kurā bija vairāk dzejas un mazāk feiku.
Maija beigās Rita Uļjanova atklāja savu jaunāko darbu sēriju, kurus vieno stāstu satikšanās tēma. Un kas gan ir pasaka, ja ne stāsta priekštecis? Pasakas, pirms tās kļuva par mākslu, dizainu, žanru un bērnu žurnālu slejām, tika stāstītas, nodotas tālāk kā teikas dažādās variācijās par to, ka sensenie laiki nekur nav zuduši, tikai pasaku varoņi tagad valkā citus tērpus. Zaudējuma ciešanas un atgriešanās prieks tas viss reiz ir bijis, tikai aizmirsts, tāpēc tam lemts atgriezties.
Mākslinieces varones ir tās, kas vēl spēj atcerēties pasaku bērni, meitenes, fantāzijas pasaules draudzenes, kuras, pat skumstot pie ziemīgas istabas loga ar pelēku sniegu, spēj uz balta rumaka pacelties debesīs un spēji aizlidot virs padebešiem. Pasaku lidojumā noteikti ir jānomaina tērps ceļojums augšup notiek greznā, svinīgā tradicionālā latviešu tautastērpā, kas izrakstīts ar dizaineru pavisam nesen izgudrotiem tālas pagātnes rakstiem. Šādā negaidītā pasaku pasaulē, kas tik ātri aizmirstas, nav ne prinča, ne trešā, jaunākā tēva dēla - precinieka. Tā ir tīri meitenīga telpa, taču tajā nav nekādu stereotipu vai slēptas ironijas. Ritas darbos atklājas cita rakstura dziļumi. Mākslinieces fantāzijas patiesā telpa ir mežs. Kādreiz senatnē mežs biedēja, cilvēku iztēlē tas bija ļaunā spēka avots, bet tajā varēja paslēpties no cilvēku patvaļas, kas nereti bija viens otram vilks, kamēr īstie pasaku vilki glāba cilvēkus vai kalpoja prinčiem. Diemžēl šodien mežam ir pienācis laiks baidīties no cilvēka, viņa alkatības un stulbuma.
Kad māksliniece pieauga, lai kā to pieprasīja apkārtējais pilsētas asfaltētais troksnis, viņa nespēja aizmirst pasaku meža šalkoņu. Tajā mīt nebūt ne baisas, bet arī ne garlaicīgas būtnes. Viņas darbos nav plakanās disnejiskā plīša pasaules, nav asu sadursmju, bet ir smalkas, bet ļoti dziļas bērna skumjas, kurš zina, ka ar katru dzimšanas dienu istabas stūrī būs aizvien vairāk dāvanu, bet paliks arvien mazāk atmiņu par īsto, pasaku pasauli. Kaut kas ir jādara! Kaut kā šīs atmiņas ir jāsaglabā! Tāpēc Rita Uļjanova pamet pilsētu un dodas uz mežu, kur gudrās pūces stāsta pasakas, un ziņas atnes ciglīši, sarkankrūtīši un, protams, profesionālie pastnieki un mazliet tenku vāceles baloži, kuri pasakās neizceļas ar klusēšanu, bet ir uzticīgi un tāpēc mīlēti, pat ja tie nemaz nav baloži, bet vien noburti mīlnieki.
Rita nevis vēro putnus, viņa ar tiem risina ļoti nopietnas sarunas par vissvarīgākajām lietām bērna pasaulē, kuras pieaugušie atstāj novārtā: par pilnmēness dīvainībām, par orhideju graciozajām nokrāsām. Tās ir ļoti svarīgas un neatliekamas tēmas pasaulē, kurā nemaz nav jāskrien uz biroju vai jāatbild uz epastiem, šīm kaitinošajām lietām, kuras pieaugušie ir izdomājuši tikai tāpēc, lai neatcerētos bērnību.
Pasakas nesteidzīgajā svarīgumā pasakainas top arī priekšmetu formas, kas aizpilda mākslinieces pasauli: līdzās dažādām radībām, piemēram, nimfām ar nedaudz renuāriskiem apveidiem, runājošiem putniem un paklausīgiem baltiem zirgiem samta iejūgā, atrodas arī ikdienišķi priekšmeti, kas izkļuvuši no garlaicīgās pieaugušo pasaules un tāpēc mainījušies uz labo pusi. Atšķirībā no pieaugušajiem, kuri tā arī paliks garlaicīgi un tāpēc tiek padzīti no Ritas audekla pasaules, priekšmetiem tomēr izdodas būt pasakainiem.
Kā viņi to dara? Pirmkārt, mākslieces iztēle piepilda augļus, ziedus, dārzeņus un pat kēksus ar saturu, kas vienkārši nevar iekļauties garlaicīgajā dārzeņu veikala vai konditorejas vitrīnas realitātē. Kamēr pieaugušie cīnās ar kaloriju skaitļiem vai cenām, bērni var notiesāt burvīgos kēksiņus ar krēmu vai vienkārši ilgi uz tiem skatīties ar sātu un bez rūgtuma. Granātāboli, bumbieri un pat tulpes tūlīt pavērs savus slēģus un aicinās jūs ciemos. Kā? Kādi vēl slēģi? Dīvains un aizdomīgs pieaugušā jautājums! Ikviens, kurš nav aizmirsis pasakas, zina, ka granātābolos var dzīvot fejas vai, ja palūdzas, tas var uzņemt runājošu tārpu ģimeni, kas nebojā augļu skaistumu, bet uztur tīrību un klusumu jaunajā namiņā, kas celts no saldiem rubīna stūrakmeņiem. Ja kļūst mazliet garlaicīgi, palīgā nāks divi franču buldogi, kas, protams, sarunājas. Jā, skaidrs, ka abi runā izcilā franču valodā, kā jau labi audzinātiem pasaku suņiem pienākas, kas gan te pārsteidzošs?
Šādā veidā jūs varat aizspēlēties līdz pat vēlam vakaram, kad pieaugušie, kuri ir pametuši pasaku pasauli, atgriežas no darba, kā vienmēr mazliet skumji un vēl vairāk sagumuši.
Viņi vairs nepazīst bērnības pasaku skumjas, īpašās skumjas, biezās un krāsainās, zeltaini zaļās un saldās, skumjas, kurās būs jāpaliek īsu brīdi, un, kad dzīvoklī līdz nākamajam ziemas vakaram atkal iestāsies klusums, būs jāgaida satikšanās ar vēl neaizmirstiem stāstiem. Ritai tā arī nav izdevies aizmirst pasakas, tāpēc viņa ir tik spilgta stāstniece.
Ejiet lasīt viņas stāstus, un iespējams pēkšņi atcerēsieties savas pasakas…
Galerija atvērta: Otr.-Piektd.: 11:00 – 19:00 Sestd.: 11:00 – 17:00 Sv.-P.: Brīvs
Adrese: A.Pumpura iela 2
MuseumLV komanda
