Vācu režisors Kristians Pecolds veido filmas, ko augstu vērtē gan kritiķi, gan skatītāji. Atrast šo zelta vidusceļu ir ārkārtīgi grūti, taču viņa jaunākā filma "Liesmojošās debesis" ir tikpat viegla, rotaļīga un pat komiska kā iepriekšējās. Kāds ir šīs filmas vieglums un skaistums? Tā ir filma utopija, kurā pausta nostalģiska vēlme atgriezties tiešā saskarsmē un atkal sajust citu cilvēku. "Liesmojošās debesis" ieguva Berlīnes kinofestivāla Lielo žūrijas balvu, Sansebastjanas kinofestivālā tika atzīta par labāko filmu, aktieris Tomass Šūberts tika nominēts Eiropas Kinoakadēmijas balvai. Filmu Latvijas kinoteātros rādīs no 5. janvāra. "Liesmojošās debesis" piedāvā "Lācis, lauva un zars".
Vētrainā un jutekliskā filma "Liesmojošās debesis" nemaz nelīdzinās vācu kinodarbiem, kur viss, pat varoņu skatieni, parasti ir pārdomāts līdz sīkākajām detaļām. Pecolda varoņi ir jauni cilvēki, viņiem nav sveša impulsivitāte, spontāna mīlestība, brīvība un dzīves alkas. Slimodams ar kovidu, režisors sev apsolījis: ja izveseļosies, viņš uzņems vieglprātīgu filmu par jauno paaudzi. Pēc Pecolda domām, amerikāņiem, frančiem un pat zviedriem ir vasaras filmu žanrs un tā labākie piemēri jau iegājuši kino vēsturē. Vasaras filmās nav ne vecāku, ne skolas, ne rūpnīcas. Vasara ir pārtraukums, kura laikā var notikt kaut kas svarīgs, pavērsiens varoņa dzīvē: cerība uz pirmo mīlestību, pirmo skūpstu un pirmās kļūdas iespēja. Vasara ir drīzāk stāvoklis nekā gadalaiks.
Kristians Pecolds apgalvo, ka vasaras brīvība vācu tautai tika atņemta un iznīcināta 1933. gadā un mūsdienās vasaras filmas vairs netiek veidotas. Tāpēc režisors ar izcilu aktieru kvartetu atdzīvina zudušo žanru, kas ar savu vieglumu, jaunības ilūzijām, mīlestību un siltumu liek pasmaidīt pat vislielākajam paša radītā burbulī mītošajam īgņam un pesimistam. Snobiskais jaunais rakstnieks Leo nudien dzīvo savā burbulī. Vasara un tās prieki viņam šķiet īsts posts. Viņš domā vienīgi par sevi un savu "darbu" – otrā romāna manuskriptu. Leo ir tik ļoti iegrimis sevī, ka viņu kaitina viss, sākot ar jūras smiltīm un beidzot ar jauno draugu brīvo un spontāno uzvedību. Nemaz nerunājot par ugunsgrēku, kas izplatās apkārtējos mežos – Leonam tā nav katastrofa, lielākā problēma ir paša ikdienas sīkumi. Pasaule eksistē tikai Leo deguna priekšā.
Kristians Pecolds no pieredzējuša cilvēka skata punkta ar lielu maigumu un smalkjūtību pasmejas par jaunieša pašapmierinātību un delikāti vēro brīdi, kad galvenais varonis sapratīs, ka realitāte mēdz būt oriģinālāka par iztēli. Pēc režisora domām, mūsu sabiedrībā statusu nosaka darbs, lielāko daļu dzīves mēs koncentrējamies ikdienas sīkumiem, nereti piešķirot lielu nozīmi niekiem, un teju vai histēriski pārdzīvojam neveiksmes. Negatīvs vērtējums kļūst gandrīz par katastrofu, un tikai tad, kad jāsaskaras ar īstu nelaimi, mēs saprotam, kas ir patiesi svarīgi.
"Mūsu pasaule visā tās sarežģītībā ir fantastiska, un mums ir jācīnās par to, kāda tā ir," saka Pecolds. Tas nekas, ka pašlaik nav vasara. Filma ir domāta visiem, kuri šogad apsolījuši sev ne tikai mainīt savu burbuli, bet arī citus darīt mazliet laimīgākus. Varbūt reizēm vienkārši vajag mazliet atslābināties?
Kristiana Pecolda jaunākā filma kinoteātros no 5. janvāra.
Filmas “Liesmojošās debesis” reklāmas kadri latviešu valodā: https://youtu.be/x2eHMVuDb4M
Elza Elīza Ilješāne
