Latvijas valsts autoceļu uzturēšanas jomā turpinās process, kas saistīts ar vērienīgu iepirkumu organizēšanu nākamajam piecu gadu periodam. Šobrīd uzmanības centrā ir sūdzība par konkursu, kas aptver ceļu uzturēšanas darbus vairākās Latvijas teritorijās no 2027. līdz 2032. gadam.
Valstij piederošais uzņēmums ir vērsies Iepirkumu uzraudzības birojā, lai apstrīdētu VSIA “Latvijas valsts ceļi” rīkotā iepirkuma nolikumu vai norisi konkrētās zonās. Šis process ietekmē to, kā turpmākajos gados tiks nodrošināta kārtība uz valsts nozīmes ceļiem Rīgas, Ogres, Bauskas un Latgales pusē.
Iepirkumu gaita un pašreizējā situācija
Pašreizējā situācija liecina par atkārtotu mēģinājumu pārskatīt iepirkuma nosacījumus. Uzņēmums "LAU Infra grupa", kas iepriekš bija pazīstams kā "Latvijas autoceļu uzturētājs", ir iesniedzis sūdzību par četriem no kopumā 19 paredzētajiem līgumiem. Šīs teritorijas ietver Bauskas, Ogres, Rīgas, Preiļu un Dagdas apkaimes. Interesanti, ka šī nav pirmā reize, kad šajā iepirkumā tiek saskatītas nepilnības.
Februāra vidū jau tika izskatīta līdzīga sūdzība, taču toreiz Iepirkumu uzraudzības birojs lēma, ka iebildumi nav pamatoti, un atļāva turpināt procedūru bez izmaiņām. Šobrīd jaunās sūdzības izskatīšanas datums vēl nav publiskots, kas rada nelielu nezināmo par to, cik ātri tiks noslēgti jaunie līgumi.
Kopš 2022. gada valsts ir mainījusi pieeju tam, kā tiek izvēlēti ceļu uzturētāji. Ja agrāk šos darbus pamatā veica viens valsts uzņēmums, tad tagad process notiek atklātā konkursā. Tas nozīmē, ka jebkurš uzņēmums, kas atbilst kritērijiem, var pretendēt uz tiesībām rūpēties par ceļiem noteiktā reģionā.
Visa Latvijas valsts ceļu sistēma ir sadalīta 19 līgumu teritorijās. Tas ir darīts ar mērķi veicināt konkurenci un, iespējams, uzlabot darbu kvalitāti, sadalot atbildību pa mazākiem, pārskatāmākiem reģioniem.
Iepirkumu plānošana ir rūpīgs un laikietilpīgs process, jo līgumi netiek slēgti visi vienlaicīgi. Kopumā 2027.–2032. gada periodam ir paredzēti četri lieli iepirkumu posmi. Katrs no tiem aptver savas pilsētas un novadus. Piemēram, nākamais posms skars Liepājas, Cēsu, Madonas, Gulbenes, Alūksnes, Smiltenes, Valmieras un Aizkraukles apkārtnes.
Vēlāk sekos iepirkumi par darbiem Kurzemē, Zemgalē un pārējā Latgales daļā. Šāda pakāpeniska pieeja ļauj izvairīties no situācijas, kurā visi līgumi beidzas vienā dienā, tādējādi nodrošinot nepārtrauktu ceļu uzraudzību visā valstī.
Jaunā uzturēšanas modeļa ieviešana
Būtisks jaunums plānotajā periodā ir tā saucamais kompleksais ikdienas uzturēšanas darbu modelis. Tas tiks ieviests vairāk nekā 1800 kilometru garā ceļu posmā. Šis modelis paredz, ka darbu veicējam ir jābūt pieejamam un jārīkojas visu diennakti, septiņas dienas nedēļā. Tajā ietilpst ne tikai tieša bedrīšu lāpīšana vai sniega tīrīšana, bet arī pastāvīga ceļu apsekošana.
Tas nozīmē, ka uzņēmumam pašam ir jāseko līdzi ceļa stāvoklim un operatīvi jāreaģē uz izmaiņām, nevis jāgaida norādījumi no malas. Šāda pieeja prasa lielus resursus un precīzu loģistiku, lai darbi tiktu veikti savlaicīgi arī brīvdienās un svētku dienās.
Skatoties uz faktiem, šobrīd visās 19 teritorijās darbus joprojām veic "LAU Infra grupa". Šis uzņēmums ir pieredzējis spēlētājs tirgū, un tā darbības apjomi ir iespaidīgi. Uzņēmums rūpējas par vairāk nekā 20 000 kilometriem valsts autoceļu un vairāk nekā 900 tiltiem.
Ikdienā tiek veikti gandrīz 200 dažādi darba veidi – no zāles pļaušanas ceļmalās līdz sarežģītiem ziemas uzturēšanas darbiem. Šī pieredze ir būtisks faktors, startējot jaunos konkursos, taču vienlaikus tā uzliek lielu atbildību par infrastruktūras saglabāšanu.
Kā liecina dati, šī nozare ir finansiāli stabila un ar augošu tendenci. Pagājušajā gadā uzņēmuma apgrozījums sasniedza gandrīz 100 miljonus eiro. Interesanti, ka gandrīz puse no šiem ieņēmumiem nāk tieši no ikdienas uzturēšanas darbiem, bet otra puse – no dažādiem būvniecības projektiem.
Lai gan sūdzības iepirkumos bieži vien rada bažas par termiņu kavēšanos, valsts institūcijas cenšas nodrošināt, lai tas neietekmētu reālo situāciju uz ceļiem. Līgumu darbības laiks ir noteikts uz 60 mēnešiem jeb pieciem gadiem, kas dod uzņēmējiem stabilitāti plānot tehnikas iegādi un personāla piesaisti. Savukārt valstij tas garantē prognozējamas izmaksas un skaidrus kvalitātes standartus ilgtermiņā.