R.Ražuks: Farmaceitiskajā aprūpē nepieciešamas pārdomātas pārmaiņas


foto;www.ir.lv
Farmaceitiskajā aprūpē nepieciešamas pārdomātas pārmaiņas
Romualds Ražuks, Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Veselības apakškomisijas priekšsēdētājs

Pēdējā laikā Latvijā ir atjaunojusies diskusija par nepieciešamajām izmaiņām farmaceitiskajā aprūpē. Masu saziņas līdzekli ir norādījuši uz vairākiem konkrētiem faktiem, kas izvirza jautājumu par pašas sistēmas stāvokli. Vai reformas farmācijā ir nobriedušas? Manuprāt, tā ir objektīva nepieciešamība, jo reformas veselības aprūpes sistēmā nav iespējamas bez paralēlām reformām arī farmācijas jomā. Ir pienācis laiks uz pacienta veselības aprūpi paraudzīties kompleksi - no ārsta un farmaceita kopējās sadarbības viedokļa, ko neapšaubāmi varētu veicināt arī pilnvērtīga e-veselības sistēmas ieviešana. Neapšaubāmi, pilnvērtīga farmaceitiskā aprūpe ir tieši saistīta arī ar nepietiekamo veselības aprūpes finansējumu, taču šīs abas lietas - finansējums un sistēmas sakārtošana ir skatamas vienlaicīgi, jo pacienti gaidīt nevar.

Saeimas Sociālo lietu komisija nesen sanāca uz paplašinātu sēdi ar farmācijas nozares pārstāvju, darba devēju organizāciju, kā arī Veselības ministrijas un Valsts zāļu aģentūras līdzdalību, lai iezīmētu savus viedokļus par nozarē nepieciešamajām reformām. Saruna bija konstruktīva, un tika panākta vienošanās par darba grupas izveidi Veselības ministrijas paspārnē, kurā arī man būs tas gods piedalīties.

Diemžēl, uzsākto diskusiju šobrīd ir nedaudz apēnojušas divas manuprāt neveiksmīgas valsts institūciju iniciatīvas. Viena ir Finanšu ministrijas uz ātru roku "izmestā" ideja par samazinātās 12% PVN likmes palielināšanu medikamentiem līdz standarta 21% likmei, minot argumentu, ka šāds solis ļaušot valsts budžetā iegūt 83 miljonus eiro. Kā noskaidrojas pēc nozares ekspertu uzklausīšanas, šis skaitlis ir vairākas reizes pārspīlēts, jo neņem vērā budžeta izdevumus, ko tādā gadījumā nāktos palielināt par valsts kompensējamajām zālēm. Latvijā jau tagad PVN likme zālēm ir augstāka, nekā Lietuvā un Igaunijā - attiecīgi 5% un 9%, kā arī lielākajā daļā pārējo ES dalībvalstu. Labi, ka valdošā koalīcija ir nolēmusi šo iniciatīvu tālāk nevirzīt. Slikti, ka kārtejo reizi zaudējam laiku neauglīgās diskusijās.

Ar citu iniciatīvu nepareizā virzienā nesen klajā nāca Konkurences padome. Tā ierosināja liberalizēt zāļu tirdzniecību, ļaujot daļu no plašāk lietotajiem bezrecepšu medikamentiem pārdot ne tikai aptiekās, bet arī lielveikalos, degvielas uzpildes stacijās un citās vietās, kur tas nenotiek farmaceita uzraudzībā. Es šādu ierosinājumu uzskatu par bīstamu, jo tas veicinātu Latvijā jau tā pārlieku izplatīto pašārstēšanos un nekontrolēto zāļu lietošanu. Jāņem vērā, ka zāles nav parasta prece, bet tās var darboties arī kā inde, ko jālieto profesionāļa - ārsta vai farmaceita - precīzi nozīmētās devās un savstarpējās kombinācijās.

Manuprāt, pareizie virzieni, uz kuriem būtu jāraugās, ir - kā panākt farmaceitiskās aprūpes kvalitātes uzlabošanos, vienlaikus samazinot zāļu cenas. PVN paaugstināšana zāļu cenas tikai palielinātu, bet tirdzniecības liberalizācija - pasliktinātu pacientu veselības uzraudzību un farmaceitiskās aprūpes kvalitāti.

Runājot par zāļu cenām Latvijā kopumā, ir jāpiekrīt nozares pārstāvju argumentiem, ka tās nav no augstākajām ES. Par to liecina arī piejamie EIROSTAT dati: salīdzinot ar Dāniju vai Zviedriju Latvijas cenas sastāda aptuveni 75%, un Austrumeiropā tās visur ir praktiski vienādas. Taču, tā ir kopējā tendence jeb, tēlaini izsakoties, vidējā temperatūra slimnīcā. Realitātē pacientiem bieži vien nākas saskarties ar viņu ienākumiem pilnībā neatbilstošām ārsta izrakstīto zāļu cenām. Kādēļ?

Pirmkārt, tā ir ārsta izvēle - kādu konkrētu un konkrētas firmas ražotu medikamentu pacientiem izrakstīt receptē. Ir gadījumi, kad dārgāku zāļu izrakstīšana ir pamatota, jo tām ir mazākas iespējamās blaknes, tās labāk savietojas ar citiem attiecīgā pacienta lietotajiem medikamentiem u.tml. Taču, ir arī gadījumi, kad ārsts viņam vien zināmu iemeslu dēļ (sadarbība ar attiecīgo ražotāju, nekompetence?) izraksta pacientam dārgu medikamentu, kuram ir arī citi lētāki analogi, kas pacienta veselībai nebūt nekaitētu. Taču, valsts visus attiecīgos analogus kompensē vienā līmenī jeb pēc tā sauktās references cenas. Līdz ar to, jo vairāk attiecīgais pacientam izrakstītais medikaments šo references cenu pārsniedz, jo vairāk viņam aptiekā jāmaksā.

Risinājums šai problēmai būtu ieviest prasību receptē rakstīt attiecīgās aktīvās vielas ķīmisko nosaukumu jeb formulu latīņu valodā, nevis ražotāja doto nosaukumu.

Savukārt runājot par valsts nekompensējamajām, kā arī bezrecepšu zālēm, valsts varētu ieviest prasību ražotājam pierādīt, kāpēc cena ir tieši tāda, kāda tā tiek piedāvāta vairumtirdzniecībā, līdzīgi kā tas šobrīd jau notiek ar kompensējamajiem medikamentiem. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) pētījums rāda, ka balstoties uz šādiem salīdzinoši sīkiem papildus regulējošajiem mehānismiem, vidējo zāļu cenu tirgū var samazināt vismaz par vismaz 10%. Saprotams, ja būtiski palielinātu valsts kompensējamo medikamentu īpatsvaru, cenu samazinošais efekts būtu vēl daudz lielāks. Šeit mēs atkal atduramies pret katastrofāli nepietiekamo veselības nozares finansējumu. Mērķis būtu panākt tādu veselības budžetu, kas ļautu praktiski visas galvenās recepšu zāles iekļaut valsts kompensējamo medikametu sarakstā. Šāda sistēma pastav attīstītājās ES valstīs: ar zāļu receptes izrakstīšanas brīdi faktiski tiek atrisināts jautājums par tās apmaksu.

Otrkārt, gribētu nedaudz pieskarties farmaceitiskās aprūpes kvalitātes problēmai. Tā objektīvi ir lielāka tieši bezrecepšu medikamentu jomā, kuras pastāvēšana ļauj cilvēkiem salīdzinoši viegli veikt pašārstēšanos, bieži vien ar bīstamām sekām savai veselībai. Tādēļ ārkārtīgi nepieciešama ir ārsta un farmaceita sadarbības stiprināšana pacienta veselības uzraudzībā, kas būtu panākama ar e- veselības sistēmas un katra pacienta elektroniskās "kartiņas" ieviešanu. Tas ļautu farmaceitiem viegli pārbaudīt pacientu slimības vēstures, organisma īpatnības, redzēt citus viņa lietotos medikamentus. Augsti profesionāls un uz reāliem datiem par pacienta veselību balstīts farmaceita pakalpojums varētu atvieglot slodzi ambulatorās aprūpes iestādēs un samazināt attiecīgās izmaksas. Arī jautājums, vai pacientam pietiek ar vislētako references medikamentu, vai arī nepieciešams dārgāks analogs, uz šis platformas bāzes būtu viegli noskaidrojams.

Es ieskicēju tikai dažas problēmas un iespējamos risinājumus farmaceitiskās aprūpes uzlabošanā. Latvijā. Esmu pārliecināts, ka Veselības ministrijas un Saeimas uzsāktais kopīgais darbs pie reformām nesīs pozitīvus augļus. Farmaceitiskajai aprūpei ir nepieciešamas pārdomātas pārmaiņas, tās skatot kontekstā ar reformām visā veselības aprūpes sistēmā, kā arī trūkstošā finansējuma pieškiršanu nozarei, kas ir Ministru kabineta un Finanšu ministrijas pārziņā.

 

Ieva Lapiņa

     
Par šo rakstu nav saņemts neviens komentārs.
Pievienot komentāru
Vārds:
e-pasts:



Aktuālās ziņas