Kādēļ neviens nepieprasa valdības atkāpšanos?

Visi pēdēja laika notikumi un informācija, kas nākusi gaismā, ved pie tā, ka Valda Dombrovska valdības atbalsts sabiedrībā sarucis līdz minimumam. Cilvēki vairs netic ne valdībai, ne ministru prezidentam, ne arī tam, ka kaut kas Latvijā varētu mainīties uz labo pusi. Pavisam maza ir sabiedrības daļa, kas gatava cīnīties, protestēt, piketēt, jo neviens viņos neklausās un nekādas izmaiņas nav paredzamas. Katru nedēļu tikai jauni ierobežojumi, pabalstu apcirpšanas un Dombrovska monotonais, modrību iemidzinošais tembrs...

Ko gan var gribēt no cilvēkiem, kas paši netiek galā ar savām privātajām lietām – kā viņi "saremontēs" mūsu valsts budžeta lietas? Dombrovska nekustamā īpašuma bizness kopš 2008. gada nav maksājis milzīgā, 1,15 miljonu latu lielā kredīta pamatsummu, ko laipni ļāvusi darīt valstij piederošās Latvijas Hipotēku un zemes banka. Partijas biedrs un ekonomikas ministrs Artis Kampars jau labu laiku nevar tikt galā ar savu ienākumu deklarāciju, turklāt tiek pieļauta iespēja par "aplokšņu algu" maksāšanu viņa uzņēmumā. Vai tas viss izklausās pēc valdības, kas savu uzmanību pilnībā var veltīt normālas valsts izaugsmes veicināšanai? Gluži kā pēc Dž.Orvela – atkal daži ir vienlīdzīgāki par citiem.

Un tikmēr latvieši izbrauc. Brauc pelnīt naudu uz Vāciju vai citām valstīm. Darbs ārpus dzimtenes nebūt nav viegls, taču šajās valstīs ciena pašus cilvēkus – pat iebraucējus – un tas rada piederības sajūtu jaunajai mītnes zemei.

Taču atcerēsimies, ka Latvija tomēr ir demokrātiska valsts. It kā valdībai būtu jāpārstāv vairākuma viedoklis, bet pilnīgi nekas neliecina, ka tā tas ir. Un ko šādos gadījumos dara demokrātiskās valstīs? Tieši tā – tiek mainīta valdība. Vai tiešām Latvijā nevaram atrast tos cilvēkus, speciālistus, ekspertus – jaunus un pieredzējušus, kurus neinteresē tikai savas kabatas piebāšana?

2007. gadā, kad pie varas bija Aigars Kalvītis, tika rīkota lietussargu revolūcija. Cilvēki tika pulcināti pie Saeimas, lai ar lietussargiem rokā lietus dienā paustu savu attieksmi pret valdību un tās ministriem, kas vairs neizpelnījās cilvēku uzticamību. Visi bija pārliecināti, ka pie varas esošā valdība ir zaudējusi leģitimitāti, ka to nevar pieļaut, ka ir kaut kas jāmaina, valdība jāatlaiž. Cik lielā mēra situācija ir mainījusies?

Cilvēki, kas pirms četriem gadiem tik aktīvi aizstāvēja Latvijas tautas tiesības un mudināja nesamierināties ar esošo situāciju, nav spējuši paši pārstāvēt sevis paustos ideālus. Šodien, 2011. gada pavasarī situācija ir gandrīz identiska – tautas uzticības valdībai nav. Kādēļ gan tagad neviens nepieprasa valdības atkāpšanos?

Būsim konsekventi un neļausim mūs atkal piemuļķot.