Kādas drūmas atmiņas Zurofa k-ga apciemojuma sakarā...

Ojārs Blumbergs;
Šis ir oriģinālstāsts,jo tajā tolaik darbojošās dzīvās personas šai saulē atstājušas mani vienu vienīgo.

Es tikvien izpildīšu solījumu,ko kādreiz devu savam VĀCU tautības meistaram VALDMANIM ,kuram pateicoties, aizgājušajos 20 gadsimta 50-os gados apguvu akmens apstrādes arodu rūpnīcā GRANITS ,Rīgā ,Miera ielā,strādājot režīmā -divas nakts maiņu nedēļas,kurām sekoja viena dienas maiņas nedēļa. Tas deva iespēju vakara maiņu laiku pavadīt Rīgas Raiņa 8.strādnieku jaunatnes vakara vidusskolā.

Nav vairs otra cilvēka,kurš to varētu pastāstīt-man tolaik bija 17 gadiņu,bet nākošajam gados jaunākajam starp rūpnīcā strādājošiem akmeņlalējam A. Buļam-dēlam , pāri 40. Man patika šis darba kolektīvs,kurā nebija vietas vīriem ar vārgiem kauliem ,cīpslām un skriemeļiem ,vēl arī tādēļ ,ka tajā nebija komjaunatnes pirmorganizācijas , kurā tad būtu nācies negribot piedalīties.

Šādas pirmorganizācijas nebija arī vakara vidusskolā,tādēļ manam "apolitiskumam" jau agrā jaunībā valdošajā boļševizētajā sabiedrībā bija pamats. 1952. gada 15.martā -es labi atceros šo dienu,jo bija mazs nogurumiņš pēc 14. martā pavadītās manas dzimšanas dienas,pašā rīta maiņas sākumā meistars Kirpičovs pēc jau sastādīta saraksta sapulcēja jaunākos un stiprākos ļoti nozīmīgu izkraušanas darbu veikšanai,tiklīdz ieradīsies 2 sagaidāmie kravas STUDEBE-KERI.

Lietoju latviskotu nosaukumu labākai sapratnei un tiem ,kas nezina ,pateikšu priekšā, tās bij lielas kravnesības armijas trīsasu automašīnas ar 6 vai 10 riteņiem,ko PSRS saņēma no ASV lendliza kārtībā (nomā),lai palīdzētu PSRS karā pret Vāciju. Trešais vāģis,krievu pašizkrāvējs,kuru stūrēja latviešu šoferis Pēteris Aboltiņš-mans krietnais gados vecākais draugs,ar tādu pat kravu bija sagaidāms vēlāk.

Divos STUDEBEKEROS,kurus nācās uzmanīgi izkraut, bija ap 50 ļoti izteiksmīgi lielgabarīta pilna slīpējuma kapakmeņi -arteicami apdarinātām visām 5 kantīm,tā kā to darīja akmeņkaļi pēc pasūtītāja vēlmes un pirmskara gaumes un stila,bez jeb-kādām skrambām ,ko akmeņkaļi sauc par "brūcēm",bez kara rētām,kas bija liels pārsteigums,jo krava nāca no KENIGSBERGAS žīdu (nevis ebreju,kā tagad saka ) kapiem,,no pilsētas,kur taču bija plosījušās nežēlīgas kara vētras,kur taču gadu desmit laikā bija valdošās ideoloģijas vadībā realizēta nežēlīga visa žīdiskā, jeb jūdiskā graušanas un sadragāšanas politika.

Pat es biju mazliet izbrīnīts,ka nelaiķu žīdu kapavietas fašisti bija saglabājuši neskārtas. Atmiņā saglabājušies atsevišķi kapakmeņu uzvārdi vācu -varētu teikt arī žīdu ,valodā - Kinkelšteins, Kiršbaums ,Bermans,Curanskis,Mogilevskis utt.

Biju pierakstījis daudzus,bet garo gadu gaitā lapa kaut kur nozudusi.Uzraksti bija arī ivrītā , ko neprotu, bet visumā maz. Visa šī laupīšanas un uz Rīgu atvešanas operācija katru reizi, jo vēlāk tai sekoja daudzas citas,notika kāda NKVD virsnieka pavadībā vai pat vadībā,jo bez čekas nekas tāds nevarēja notikt-jau nosacītā robežas šķērsošana taču tika stingri kontrolēta.

Skaidrs ,ka šie drausmīgie kapu sirojumi bija saskaņoti ar krievu attiecīgajām varas instancēm tiklab Rīgā un Kenigsbergā ,jeb Kaļiņingradā.
Tie nekādi nevarēja notikt bez kompartijas augstāko ešelonu ziņas vai norādes. Pēc šķirošanas daļa labāko akmeņu tika transportēti tālāk-tieši uz Maskavu un atsevišķi ,reti,sevišķi krāšņi grezno Maskavas lielākās dižo partijas cilvēku kapu vietas -pāris tādus atpazinu pat Novoģevičjes kapsētā.

Uzgravēt jauno uzrakstu uz apslīpētas tīras palikušās aizmugurs iepriekšar zobāmuru vai uz asās ,rupjgraudu rīvripas notīrīt žīdisko uzvārdu priekšpusē-parasts akmeņkaļa ikdienas amatnieka darbiņš. Kapos tikai akmeni jāuzstāda ar jauno skata pusi .Vienu redzēju pat Armēnijā kādam pulkvedim viņa kapa vietā.

Arī uz Gruziju ir aizvesti daudzi. Iegravē jaunu izcila varoņa uzvārdu un internacionālā goda atdošana daudz cietušajaiebreju tautai ar to noslēdzas .

Varētu pat teikt tā ebrejam boļševiks brālis mūždien! Neizslēdzu,ka starp atvestajiem varēja būt arī kāds akmens ar uzvārdu Curafs(Zurafs) Īsi sakot -mazs turpinājums Mauthauzenas,Buhenvaldes vai citas fašistu nāves nometnes racionālismam -nelaiķu žīdu vārīšana ziepēs,matu un ādas izmantošana somiņām u.c, greznuma un modes lietām- tikai boļševiku partijas praktiskuma formās... Zurofa kungam gan jāsaka ,ka latviešu leģionari te nebija pie vainas ne vienā ne otrā gadījumā. Bet īstos šo darbu darītājus jau Zurofa kungs pie atbildības nesauks.

Tie slēpjas,ja vēl dzīvi ,plašajā Krievzemē ,kur viņš netiek tiem klāt,tāpat kā daudziem bijušajiem lielajiem čekas noziedzīgajiem darboņiem,kuri omulīgi pavada savas vecumdienas Izraelā vai ASV,kuriem viņš negrib tikt klāt. Turpinājumu par Rīgas ebreju kapu izdemolēšanu un kapakmeņu izlaupīšanu,kurai biju liecinieks ,kad automašīnas piekrautas izbrauca pa Tējas ielu,pastāstīšu nākamajā nodaļā
Veco Žīdu kapu likteņi Rīgā...

Maskavas priekšpilsētā ,tur,kur četrstūri veido tagadējās Virsaiša-Līksnas-Ebreju un Tējas ielas, kādreiz atradās arhitektūras un mākslinieciskās apdares ziņā skaistākie un kapakmeņu ziņā dārgākie ,greznākie kapi Rīgā ,par kuriem paaudzēm,kuras nākušas šai pasaulē pēc Otrā pasaules kara,nav ,
nevar būt citu atgādinājumu ,kā vien kautrīgs uzraksts Rīgas plānā,kurā parādīts vien kapu nosaukums,kaut dabā redzami pāris desmiti vecu koku un itin kā parkam tuvināts neveiksmīgs zaļās joslas veidojums.

Tas paceļas pāri apkārtnei kā uzkalns,kura malas nostiprinātas ar pazemu akmenu un ķieģeļu apmūrējumu ,kuri iegūti, sagraujot ievērojami augsto agrāko kapu sētu pa teritorijas perimetru. Tagadējo uzkalnu kā sarkofāgu veido gan bijušās kapu sētas paliekas gan arī savestā melnzeme,zem kuras slēpjas viena no ļaunākajām lappusēm Rīgas ebreju ,bet es lietošu vārdu "žīdu", kopienas vēsturē.

Kāpēc žīdu? Tā šai kopienai piederošie paši sevi sauca ,tā viņi sauca
savas kultūras ,mācību un reliģiskās iestādes ,jo šim vārdam latviešu valodā,atšķirībā no krievu valodas NEKAD NAV BIJUSI NIEVĀJOŠI –NICINOŠA vai PAZEMOJOŠA nozīme. Pirmskara Latvijā bija viņu pašu
izvēlēti nosaukumi Rīgas ŽĪDU- teātris, skolas ,sinagogas,kapi, slimnīca u.t.t Arī jau pieminētā iela tolaik saucās Žīdu iela.

Ja kapi šodien pastāvētu, tie noteikti būtu viens no Rīgas vēstures un arhitektūras aizsargātiem pieminekļiem un izraisītu pienācīgu interesi gan vietējiem gan viesiem,turistiem. Kapu teritorija bija teicamā stāvoklī,cilvēka ļauno roku neskarta tajā 1952 gada nogalē ,kad sāka risināties šeit aprakstītie notikumi,kuru liecinieks es biju savos vakarskolēna gados,strādājot rūpnīcā GRANITS. Nekādu fašistu posta pēdu ,nedz Rīgas latviešu, ne Maskavas priekšpilsētā prāvā skaitā dzīvojošo īsteni pareizticībgo krievu vandalismu šeit pat IEDĪGLĪ nevarēja atrast !

Kapu savdabīgais izveidojums zaļo koku un citu apstādījumu ielenkumā LIELISKI ,pat nesaprotami kādēļ, jo satiksmes ziņā vieta nebija nomalē, izolēja ik skaņu no ārpuses,nodrošinot aizgājējiem netraucētu mūžīgo dusu. Kad pirmo reizi,izpildot meistara Kirpičova rīkojumu, kopā ar viņu apmeklēju kapus,vienīgā ļaundarību ,ko tur saskatīju,bija kāds kapu dienvidpusē nogāzies, mūžu nodzīvojis kastānis,kura nodarītais postījums bija maznozīmīgs un tikai estētiskas dabas. Protams, kapos ienāca tikai ļoti rets apmeklētājs-Rīgā dzīvojušo žīdu nežēlīgais liktenis nevienam nav noslēpums, tādēļ vienkārši nebija,kam nākt.

Biedrs Kirpičovs bija pņēmis līdzi pabiezu liela formāta žurnālu ar rūtiņu lapām,kurās man bija jāiezīmē kapu sektorus un tajos atrodošos viņam nozīmīgus liekamies kapakmeņus ,kapu apmales, sēru kolonas un vairākas kapos esošās apdarinātā,slīpētā un pulētā akmens kapliču būves un citas vērtīgas detaļas ,katrai norādītajai pieliekot viņa nosaukto kodu- burtus A,B,C vērtīguma un nozīmīguma ziņā dilstošā secībā.

Kad vaicāju, ko tas nozīmē,viņš paskaidroja,ka starp dzelzceļu un kapiem paredzēts būvēt jaunu,lielāko Latvijā nozīmīgu augstskolu ,kurai varētu nepietikt vietas brīvajā laukumā un varbūt nāktos daļu no kapu vietām pārcelt uz Jaunajiem Žīdu(protams,Ebreju!) kapiem Šmerlī . Paturot prātā darījumu ar Kenigsbergas Žīdu kapu pieminekļiem,sapratu,kas sagaida šo krāšņo kapsētu –pieminekli kopumā,uzdoto darbu darīju ar nepatiku,apsverdams kā no darba turpināšanas nākamajās dienās izvairīties.

Sapratu,ka tas varētu tikt iztulkots kā izvairīšanās no darba,pat kā sbotāža par ko varēju saskaņā ar Staļina laika likumiem uz krietniem gadiem nokļūt tur , kur" Makars pat kazas negana" Pie kam Kirpičova sirdsapziņu tas neapgrūtinātu,jo viņš bija smags plaušu vēža slimnieks ,kuram maz atlicis laika un nebūtu problēmas kādu- kā mani paņemt sev līdzi.

Nobeidzu trīs dienu reģistrācijas darbus ,lai pavisam drīzi redzētu,kā kapus plānveidīgi izlaupa,daļu pieminekļu un kapu piemiņas plākšņu izvietojot GRANITA iekšējā sētā-tā, lai uzraksti nebūtu lasāmi,tomēr lielākā un labākā pieminekļu daļa devās tālākā ceļojumā uz Austrumiem,kur ,droši vien, pirms pārapstrādes tika vēl ne reizi šķirota-kas augstāka ranga funkcionāru,kas mazāku nopelnu biedru piemiņas iemūžināšanai.

Atgriežoties pie kapiem, jāpastāsta,ka tur esošie pieminēkļi vairākumā bija akmeņkaļu-skulptoru mākslas šedevri,jo bija vairāku miljonāru kapu vietas ar kapličām no pulēta akmens-pat kāda lielbagātnieka-ja nekļūdos uzvārdā,Bernšteina, kapličā varēja nokļūt ejot pa abās pusēs uzceltu apmēram trīs ar pus metru augstu astoņu vai desmit no melna ievestā akmens darinātu pulētu kolonu gatvi. Un tāda pat materiāla bija arī kapliča.

Šis ansamblis šodienas cenās, domāju, būtu vismaz 3-5 milj.latu vērts. Kapu vietas un pieminēkļi 100 - 150 tūkstošu vērtībā bija vairāki desmiti. Šeit bija pārstāvēti dažādu pasaules malu skaistākie akmeņi,daudz zilganā mirdzošā labradorīta, izcili dažādu šķirņu Karēlijas akmeņi,tumšie , gaišie ,melnbaltie,
lieliski Ukrainas sarkanie granīti ,Itālijas sniegbaltie marmori,akmeņi no Šveices Alpiem u.t.t, pat atsevišķas skulptūras vai mini skulptūras un vāzes no rozā tufa.

Dīvaini,ka daži apbēdījumi tik tiešām tika pārcelti uz Šmerļa Jaunajiem Žīdu kapiem,kas lika izdarīt secinājumu ,ka žīdu augstākais rabīns zināja par sagaidāmo akciju,bet bija spiests klusēt,jo dzīvība katram dārga.

Turklāt tas taču notika laikā,kad Maskavā par komunistisko līderu indēšanu tika apmeloti un tiesāti virkne izcilāko Maskavas (arī Ļeņingradas ) profesoru,akadēmiķu mediķu. ,un partijas CK zināja,ka pienācis visatļautības laiks attiecībās ar žīdiem-tur gan –EBREJIEM.

Laupīšanai bija pakļauti nevien pieminekļi,akmeņi,bet pamatīgsdaudzums metālkalumu,apsidrabojumu,apzeltījumu un, jo sevišķi, daudz PSRS ļoti trūkstošās alvas,no kuras bija izlieti daudzi kapu uzraksti,un kuru metāllūžņu pieņēmšanas kioskos ,kur galvenokārt strādāja no Krievijas iebraukušie ebreji,pirka par fantastisku cenu.

Strādnieki tos savāca kā savu laupījumu un stāstīja ,ka pieņemšanas punktā pieņēmējs šausmās lasījis uzrakstus,piesaucis Mozu... un beigu beigās teicis: – Oi,oi,tas ir zagt mant, tas tev ož pēc Sibirj,es tev maksās tikai puscen.

Man gan kā skumju pārdomu brīdis atmiņā palicis kāds cits moments. Rūpnīcas GRANITS direktors bija polu izcelsmes žīds,kurš tolaik sāka neapturami dzert un stipri saīsināja savu mūžu.

Par gravieri strādāja viņa jaunākais brālis,kuru dziļi cienīju viņa profesionālās meistarības dēļ. Abi kara laiku bija pavadījuši sarkanarmiešos ar daudziem apbalvojumiem,bija partijnieki. Ko domāja par notiekošo viņi?

Esmu vairākkārt dzirdējis,ka kaut kur figurējušas bildes ar uzrakstu : Vācu fašistu izdemolētie Rīgas ebreju kapi,taču man nav izdevies tādas publikācijas redzēt. Būšu pateicīgs,ja kādam tādas atradīsies un man tiks atvēlētas kopijas...
.

Kādas drūmas atmiņas Zurofa k-ga apciemojuma sakarā...
Ojārs Blumbergs
Par šo rakstu nav saņemts neviens komentārs.
Pievienot komentāru
Vārds:
e-pasts:



Aktuālās ziņas

mēbeļu izgatavošana
apdrošināšana  octa  granulu katli