Zāļu cenas Latvijā ir zemas, bet valsts atbalsts to iegādei ir niecīgs


Marcis_Rutulis
Medikamentu ražošana un aprite ir viena no visstingrāk regulētajām nozarēm Latvijā. Pat zāļu cenu veidošanos Latvijā strikti regulē MK noteikumi, kuri noteic katra tirdzniecības posma piecenojuma apmēru, sākot no ražotāja līdz gala pārdevējam, tas ir, aptiekai, balstoties uz ražotāja noteikto zāļu cenu. Tieši ražotājs ir pirmais posms, kas nosaka zāļu gala cenas apmēru.

Ir nekorekti salīdzināt zāļu cenas dažādās valstīs, skatoties tikai to gala cenu aptiekas plauktā, jo tās veidošanos nosaka daudz dažādu faktoru, sākot ar katras valsts zāļu cenas veidošanās īpatnībām, tostarp, ražotāja sākuma cenu, izplatītāja, piegādātāja un pārdevēja piecenojumu, valsts kompensācijas mehānismiem un nodokļu politiku. Šāda pieeja ir pavirša, selektīva un tādejādi – maldina sabiedrību, radot nepareizu priekšstatu par medikamentu aprites sistēmu Latvijā.

MK noteikumi nr.803 “Par zāļu cenu veidošanas principiem” stingri nosaka visu iesaistīto pušu piecenojumus. Līdz ar to iespēja variēt ar piecenojuma apmēru peļņas nolūkā nav iespējams. Zāļu cenas veidošanās tiek stingri regulēta. Visplašākās iespējas ir ražotājam, kas nosaka zāļu bāzes cenu, balstoties uz kuru tiek aprēķināts un noteikts zāļu lieltirgotāja un aptiekas piecenojums, kas kopā ar pievienotās vērtības nodokli (PVN) veido gala cenu. No katra iztērētā eiro aptiekā ap 65-70 centi tiek zāļu ražotājam, pārējie tiek sadalīti 3 daļās – PVN, aptieka un lieltirgotājs. Tieši ražotāja noteiktā zāļu cena ir mēraukla, pēc kuras tiek aprēķināta zāļu “aptiekas plaukta” cena.

Maldīgs ir arī uzskats, ka medikamenti Latvijā ir dārgāki, nekā Lietuvā vai Igaunijā par salīdzinot tikai medikamenta cenu. Pirmkārt, būtiska atšķirība ir visu Baltijas valstu nodokļu politikā - Igaunijā un Lietuvā ir zemākas PVN likmes medikamentiem – attiecīgi 9% Igaunijā, bet Lietuvā tie ir 5%, kamēr Latvijā 12%. Latvijā, starp citu, ir viena no augstākajām PVN likmēm medikamentiem visā Eiropas Savienībā.

Otrkārt, Latvijā ir nepietiekams kompensējamo zāļu budžets, respektīvi, valsts pilnīgi vai daļēji apmaksāto medikamentu saraksts, līdz ar to zāles Latvijā salīdzinot ar Igauniju un Lietuvu ir dārgākas, jo valsts pasūtījums gluži vienkārši ir mazāks. Rezultātā Latvija šobrīd ir pēdējā vietā starp Eiropas valstīm jaunu un efektīvu zāļu pieejamības un valsts kompensācijas ziņā. To apliecina Eiropas Farmaceitisko rūpniecību un asociāciju federācijas (EFPIA) aprīļa beigās publiskotā analīze par zāļu pieejamību un kompensāciju. No 112 jaunajiem medikamentiem, kas apstiprināti pēdējo pāris gadu laikā, Latvijas pacientiem valsts kompensē tikai deviņus, bet pārējie medikamenti Latvijas pacientiem pieejami tikai par pilnu maksu. Tikmēr kaimiņvalstīs ir ievērojami labāka pieejamība mūsdienīgiem medikamentiem – Lietuvā valsts apmaksā 30 jaunās zāles, bet Igaunijā - 19. Igaunijā tiek kompensētas lielākā vai mazākā mērā gandrīz visas recepšu zāles. Tas arī ir viens no rādītājiem, kāpēc kaimiņvalstu iedzīvotāji par medikamentiem var maksāt mazāk, jo pacientu līdzmaksājums ir mazāks un kopējais zāļu apjoms ko valsts kompensē it lielāks. Šai situācijai ir arī ekonomisks efekts – jaunāku un iedarbīgāku medikamentu lietošana nozīmē, ka valsts varēs tērēt mazāk naudas stacionārai vai ambulatorai ārstēšanai, kā arī dažādiem pabalstiem, jo efektīvākas zāles nozīmē augstāku ekonomiski veiktspējīgu iedzīvotāju daļu.

Latvijā pacientu līdzmaksājums ir salīdzinoši augsts, jo valsts nekompensē lielu daļu medikamentu, kā to dara citās ES valstīs. Tas noved pie “apburtā loka” – zāļu cenas Latvijā kopumā ir lētākas nekā citur ES, bet iedzīvotāji ir spiesti maksāt vairāk, jo valsts atbalsts ir katastrofāli zems, bet iedzīvotāju pirktspēja un ieņēmumu līmenis atpaliek no vidējiem ES rādītājiem.

Latvijā ir noteikti dažādi zāļu kompensāciju apmēri, kur pacientu līdzmaksājums, nereti veido būtisku daļu no zāļu gala cenas, kamēr citās ES valstī zāļu kompensāciju apmērs ir stipri augstāks, turklāt ietver plašāku kompensējamo medikamentu izvēli ar dažādu cenu diapazonu. Jo mazāk zāles kompensē valsts, jo vairāk zāles pacientiem ir jāiegādājas pašiem, tērējot tam lielākus līdzekļus. Atļaušos teikt, ka ne jau zāļu cena ir galvenā problēma Latvijā, bet jautājums kā, jau tirgū esošie lētākie medikamenti nonāk pie pacienta, to, manuprāt, var izdarīt strādājot trīs galvenos virzienos – ārsts, nodrošinot, ka tas izraksta pacientam finansiāli vispieejamāko medikamentu starp daudziem analogiem; valsts – kompensē daudz vairāk zāļu un informē pacientus par to iespējām; aptieka – piedāvā vairāku cenu grupu medikamentus analogu vidū.

Treškārt, arvien pieaug no Latvijas uz citām valstīm izvesto zāļu apjoms un vērtība, kas ir viens no apliecinājumiem tam, ka Latvijā zāļu cenas ir zemākas nekā citās valstīs. Pēdējos gados zāļu eksports pārsniedz zāļu importu – vairāk izved, mazāk ieved. Ja Latvijā zāļu cenas būtu augstākas nekā citās valstīs, tad šī attiecība būtu jāskata otrādi. Turklāt šo starpību neveido sekmīgā Latvijas ķīmijas un farmācijas industrija ar lielākajiem flagmaņiem – Olainfarm un Grindex – priekšgalā. Šo starpību veido reeksports, tīra tirdzniecība, pateicoties tam, ka daudziem ārvalstu ražotāju medikamentiem Latvijas tirgus ir noteiktas zemākas cenas.

Zāļu cenas nemazinās arī aptieku skaita palielināšana. Latvijā aptieku pieejamību un konkurence ir viena no labākam ES. Latvijā uz 2491 iedzīvotājiem ir viena aptieka, ES šis rādītājs ir vidēji viena aptieka uz 4000 iedzīvotājiem.

Ne jau zāļu pieejamības paplašināšana fiziski aptieku tīklā ļaus samazināt zāļu cenu, kas šobrīd jau ir viena no zemākajām ES, bet gan pārdomāts un palielināts kompensācijas mehānisms un sistēma, kas nodrošina, lai pacientam izdevīgākais medikaments būtu pieejams ļautu, lai iedzīvotājiem būtu pēc iespējas mazāki līdzmaksājumi no savas kabatas.

Pārdomāts un uz iedzīvotājiem vērsts medikamentu kompensācijas mehānisms, kā arī mērķtiecīgs darbs ar ārstiem, zāļu ražotājiem, iedzīvotājiem un aptiekām, padarītu iedzīvotājiem draudzīgākas medikamentu cenas, ņemot vērā iedzīvotāju pirktspēju kopumā. Iedzīvotāji būtu jāmudina arī vairāk komunicēt ar ārstiem un farmaceitiem, kas var ieteikt dažādu zāļu analogus dažādos cenu līmeņos, protams, izvērtējot katru gadījumu individuāli, atbilstoši noteiktajam ārstēšanas kursam. Papildus tam, Stingrāk būtu jāizskata nosacījumi zāļu reklamēšanai plašsaziņas līdzekļos, kā arī zāļu patēriņa veicināšanas pasākumu ierobežošana, kas attiecināma uz dažādu lojalitātes programmu, atlaižu karšu u.c. aktivitāšu īstenošanu.

 

 

 

Mārcis Rutulis, Aptieku īpašnieku asociācijas valdes priekšsēdētājs

     
Par šo rakstu nav saņemts neviens komentārs.
Pievienot komentāru
Vārds:
e-pasts:



Aktuālās ziņas