Eiropas Cilvēktiesību tiesa pasludina divus nolēmumus lietās pret Latviju


Суд Европейского Союза...foto;glavpost.com
Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) 13. jūlijā pasludināja nolēmumus lietās Jaunzems un citi pret Latviju un Ozols pret Latviju.

Lieta Jaunzems un citi pret Latviju

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) 2017. gada 13. jūlijā ir pieņēmusi galīgo lēmumu lietā Jaunzems un citi pret Latviju, vienbalsīgi atzīstot iesniegto sūdzību par nepieņemamu tālākai izskatīšanai pēc būtības un izbeidzot tiesvedību šajā lietā.

Savā 2006. gada 17. jūlija pieteikumā Tiesā, atsaucoties uz par Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 1. protokola 1. pantu, iesniedzēji (22 privātpersonas) sūdzējās, ka viņiem netika izmaksāti darba algas parādi, kas no likvidētā valsts uzņēmuma „Valsts Alūksnes komutācijas tehnikas mezglu rūpnīca” (VAKTMR) tika piedzīts viņiem par labu ar tiesas spriedumu.

Vērtējot sūdzības pieņemamību izskatīšanai, Tiesa atzina, ka iesniedzēji nav ievērojuši 6 mēnešu termiņu sūdzības iesniegšanai Tiesā, jo divi iesniedzējiem labvēlīgie nacionālo tiesu spriedumi tika pieņemti 2001. gada 14. martā un 2002. gada 22. maijā, taču sūdzība Tiesā tika iesniegta tikai 2006. gadā. Iesniedzēji apgalvoja, ka sūdzības iesniegšanas termiņš būtu aprēķināms, ņemot vērā, ka 2006. gadā viņi bija vērsušies Satversmes tiesā saistībā ar 2002. gadā pasludināto spriedumu, apstrīdot Civilprocesa likuma normas par izpildu darbību atlikšanas, izpildu lietvedības apturēšanas, atjaunošanas vai izbeigšanas kārtības atbilstību Satversmei. Taču Tiesa konstatēja, ka lietas materiālos nav atrodams neviens tiesu izpildītāja lēmums saistībā ar 2002. gada 22. maija spriedumu, uz kuru iesniedzēji bija atsaukušies savā pieteikumā Satversmes tiesai, tādēļ nav pamata uzskatīt, ka process Satversmes tiesā būtu spējis sniegt atlīdzinājumu iesniedzējiem, panākot viņiem labvēlīgā tiesas sprieduma izpildi. Tiesa secināja, ka šajā lietā Satversmes tiesas galīgā nolēmuma datums nevar tikt ņemts vērā sešu mēnešu termiņa skaitīšanai un iesniedzēji pieteikumu Tiesā ir iesnieguši novēloti.

Tiesas lēmums ir galīgs un nepārsūdzams.

Pilns 2017. gada 20. jūnija Tiesas lēmuma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu lēmumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (39210/07) un lēmuma pieņemšanas datums (20/06/2017).

Fakti lietā Jaunzems un citi pret Latviju

Iesniedzēji ir bijušie likvidētā valsts uzņēmuma „Valsts Alūksnes komutācijas tehnikas mezglu rūpnīca” (VAKTMR) darbinieki. Ar 1996. gada 21. februāra Ministru kabineta lēmumu VAKTMR tika nodota privatizācijai tomēr privatizācijas process 1996. gada 14. maijā tika apturēts līdz brīdim, kad tiks pabeigta saistītā tiesvedība par uzņēmuma denacionalizāciju. Minētā tiesvedība kopumā ilga piecus gadus.

2001. gada 14. martā Alūksnes rajona tiesa apmierināja 22 personu (tai skaitā iesniedzēju) prasību pret VAKTMR par savlaicīgi neizmaksātās darba algas piedziņu par laika posmu no 2000. gada jūnija līdz 2001. gada janvārim. Šis spriedums tika nodots izpildei Alūksnes rajona tiesu izpildītāju kantorim.

2001. gada 7. augustā tika atsākts VAKTMR privatizācijas process un saskaņā ar Civilprocesa likuma 564.panta trešo daļu (tā laika redakcijā) Alūksnes rajona tiesu izpildītāju kantoris apturēja 2001. gada 14. martā Alūksnes rajona tiesas sprieduma izpildes lietvedību. Iesniedzēji šo tiesu izpildītāju kantora lēmumu nepārsūdzēja Alūksnes rajona tiesā.

2002. gada 20. martā Vidzemes apgabaltiesa pasludināja VAKTMR par maksātnespējīgu.

2002. gada 22. maijā Alūksnes rajona tiesa apmierināja iesniedzēju prasību pret VAKTMR par savlaicīgi neizmaksātās algas piedziņu par laika posmu no 2001. gada janvāra līdz 2002. gada februārim.

2002. gada 18. jūlijā kreditoru kopsapulce pieņēma lēmumu par bankrota procedūras uzsākšanu.  Bankrota procedūra tika pabeigta 2004. gada 18. maijā un 2004. gada 2. jūnijā VAKTMR tika izslēgta no Uzņēmumu reģistra.

2006. gada 20. janvārī iesniedzēji vērsās Satversmes tiesā, apstrīdot Civilprocesa likuma 564. panta trešās daļas (tā laika redakcijā), atbilstību Satversmei. 2006. gada 21. februārī Satversmes tiesa iesniedzēju konstitucionālo sūdzību atzina par nepieņemamu tiesību aizsardzības līdzekļu neizsmelšanas dēļ, proti, iesniedzēji 2002. gada janvārī nebija izmantojuši iespēju pārsūdzēt Alūksnes rajona tiesu izpildītāju kantora lēmumu Alūksnes rajona tiesā.

Lieta Ozols pret Latviju

Savā 2010. gada 10. decembrī Tiesā iesniegtajā pieteikumā Jānis Ozols (turpmāk – iesniedzējs) sūdzējās par Konvencija 6. panta 1. punkta (tiesības uz taisnīgu tiesu) un 3.(d) apakšpunkta (pušu līdztiesības princips) iespējamo pārkāpumu Latvijā. Iesniedzējs apgalvoja, ka viņam tika liegta iespēja tiesā nopratināt liecinieku E.A. un ka tiesas nepietiekami pamatoja iesniedzēja vainu noziedzīgā nodarījumā.

Tiesas Komiteja trīs tiesnešu sastāvā vienbalsīgi atzina, ka ne Konvencijas 6. panta 1. punkts, ne 6. panta 3.(d) apakšpunkts nav pārkāpts. Tiesa atgādināja, ka pušu līdztiesības princips ir specifisks tiesību uz taisnīgu tiesu aspekts, kas būtu jāņem vērā, izvērtējot procesa taisnīgumu. Pievēršoties izskatāmajai lietai, Tiesa konstatēja, ka nacionālās tiesas vairākkārt mēģināja nodrošināt E.A. ierašanos, un ne vienmēr E.A. norādītie iemesli bija nepārvarami, lai kavētu tiesas sēdes, un Tiesas ieskatā nacionālās tiesas varēja pielikt lielākas pūles E.A. pieaicināšanā. Neskatoties uz to, Tiesa ņēma vērā, ka iesniedzēja aizstāvis vēlāk atteicās no tiesībām uzaicināt uz tiesas sēdi E.A., turklāt Tiesa uzskatīja, ka iesniedzējs bija pietiekami labi informēts par sekām, ja apsūdzētais atsakās no būtiskām aizstāvības tiesībām. Tajā pašā laikā, atzīmējot iesniedzēja aizstāvja stingro nostāju pret to, ka E.A. liecības tiek nolasītas tiesas sēdē, Tiesa turpināja lietas skatīšanu ar izvērtējumu par to, vai tiesas pieņemtais lēmums nolasīt E.A. liecības ir būtiski ietekmējis kopējo procesa taisnīgumu.

Tiesa norādīja, ka E.A. liecībai nebija izšķiroša ietekme iesniedzēja notiesāšanā un iesniedzējs varēja izmantot citus aizstāvības līdzekļus, kas līdzsvaroja liecinieka E.A. neierašanos uz tiesas sēdēm, piemēram, iesniedzēju pārstāvēja advokāts, pirmās instances tiesa pieprasīja papildu informāciju par E.A. izmeklēšanas laikā sniegto liecību, pret ko iesniedzējs neiebilda, pats iesniedzējs nekad nav apstrīdējis E.A. sniegto liecību. Savukārt apelācijas instances tiesa E.A. liecību izmantoja, lai apstiprinātu citus pierādījumus, un iesniedzējam bija tiesības uzdot jautājumus E.A. netieši, ko viņš nebija darījis. Visbeidzot Tiesa atzina, ka nacionālās tiesas sniedza pietiekamu pamatojumu notiesājošam spriedumam, kas ļāva iesniedzējam saprast notiesāšanas iemeslus.

Tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Pilns 2017. gada 13. jūlijā pasludinātā Tiesas sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu spriedumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (61257/08).

Fakti lietā Ozols pret Latviju

2000. gadā tika uzsākta izmeklēšana pret iesniedzēju un vairākām citām muitas amatpersonām par muitas procedūras prasību pārkāpumiem. 2001. gada 12. februārī iesniedzējs tika apsūdzēts par nolaidību, pildot amatpersonas pienākumus, nodarot būtisku kaitējumu valsts un sabiedrības interesēm saistībā ar lietotas puspiekabes importēšanu Latvijā.

2005. gada 16. decembrī Rīgas apgabaltiesa atzina iesniedzēju par vainīgu noziedzīgajā nodarījumā, konstatējot, ka iesniedzējs, būdams muitas amatpersona un neievērojot normatīvās prasības, pieņēma tranzīta deklarāciju no personas, kura nebija deklarētāja pārstāvis, nepārliecinājās, vai deklarētā prece atrodas muitas zonā, nesastādīja protokolu par administratīvo pārkāpumu par preces nenogādāšanu termiņā saņēmēja muitas iestādē, kā arī uzlika muitas zīmogu “Samaksāts”, lai gan nodoklis nav ticis ieskaitīts valsts budžetā.

 

 

Rīgas apgabaltiesa spriedumu pamatoja ar vairākiem pierādījumiem, proti, muitas dokumentiem, Valsts ieņēmuma dienesta ziņojumu, kas sniedza informāciju, ka iesniedzējs nebija pildījis vairākas normatīvās prasības, vairākām liecinieku un citu apsūdzēto liecībām. Tiesa arī atsaucās uz liecinieka E.A. pirmstiesas laikā sniegto liecību, kurā E.A. liecināja, ka 1999. gada sākumā viņš bija iegādājies puspiekabi, gājis uz muitas teritoriju ar pārdevēja pārstāvi. Pēc E.A. liecības puspiekabe neatradās muitas noliktavā, tādēļ to nevarēja pārbaudīt muitas amatpersonas.

Iesniedzējs pārsūdzēja Rīgas apgabaltiesas spriedumu, norādot, ka pirmās instances tiesa nav iepazinusies ar lietā esošajiem pierādījumiem, nav tos analizējusi un vērtējusi. Iesniedzējs lūdza pieaicināt liecinieku E.A., ņemot vērā, ka E.A. neieradās uz pirmās instances tiesas sēdi, jo atradās slimnīcā. Apelācijas tiesa nolēma izsaukt liecinieku E.A. uz 2007. gada septembra un 2008. gada februāra tiesas sēdi. E.A. rakstiski tiesai lūdza attaisnot viņa neierašanos, pamatojot to ar atrašanos slimnīcā vai ārzemēs.

2008. gada 11. un 12. februārī lietas izskatīšana tika turpināta un E.A. neieradās uz tiesas sēdi. E.A. liecība tika nolasīta tiesā. Iesniedzējs iebilda pret E.A. liecības nolasīšanu tiesas sēdē, tai pašā laikā iesniedzēja pārstāvis norādīja, ka E.A. liecība vairs nav nepieciešama. 2008. gada 15. februārī Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta atstāja Apgabaltiesas spriedumu negrozītu. 2008. gada 1. jūlijā Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departaments noraidīja kasācijas sūdzību.

Ārlietu ministrija

     
Par šo rakstu nav saņemts neviens komentārs.
Pievienot komentāru
Vārds:
e-pasts:



Aktuālās ziņas