Ejot pa Brīvības ceļu


Medininkai castle public. foto
Vēsture atceras nezūdošo cilvēces vēlmi pēc brīvības, kas gadsimtu gaitā ir izpaudusies visdažādākajās formās. Nesenie notikumi Baltkrievijā visiem atgādināja par brīvības nozīmi un parādīja uz ko ir spējīgi miermīlīgi protesti. Pavisam nesen uzsākās solidaritātes iniciatīva Baltkrievijas brīvības aizstāvju atbalstam - Brīvības ceļš, kas pulcēja vairāk nekā 50 000 cilvēku un kuru izveidotā dzīvā ķēde stiepās no Viļņas līdz Baltkrievijas robežai. Šajā maršrutā var redzēt arī vēsturiskās, brīvības cīņu vietas - muižas un pilis, kas jau no sākta sākuma sargājušas un kopušas vēlmi pēc brīvības.

Lietuvas piļu un muižu asociācijas prezidents Gintaras Karosas stāsta par pilīm un muižām, kuras atrodamas nesen izstaigātajā Brīvības ceļā un pirms 30 gadiem notikušajā Baltijas ceļā.

„Muižas ir tiekšanās pēc brīvības un vienotības simbols. Gadsimtiem ilgi tajās auguši spožākie, radošākie valsts prāti un rakstnieki. Cilvēki pulcējās muižās lolojot domas un kaldinot plānus par brīvības meklējumiem, kas lika okupantiem vajāt, deportēt un notiesāt daudzus muižniekus, kuri bija patvēruši un atbalstījuši kaujiniekus,” sacīja Karosas, piebilstot, ka tie, kas vēlas sajust nesenā Brīvības ceļa garu, to var izdarīt, apmeklējot muižas, kuras atrodas Viļņas un Minskas šosejas tuvumā. Pēc G. Karosa teiktā, visu maršrutu var apmeklēt vienas dienas laikā, un tie, kas vēlas ceļot ilgāk, var papildus apmeklēt muižas, pirms 30 gadiem notikušā Baltijas ceļa tuvumā.

Muižas un pilis Brīvības ceļa apkārtnē

Medininku pils

Lēšams, ka pils tika uzcelta XIV gs. pirmajā pusē. Pils bija viens no galvenajiem punktiem, kas paredzēts Lietuvas valsts aizsargāšanai. Pils daudz ko pārdzīvojusi un cietusi, tomēr vienmēr nosargāta un atjaunota. Ar Lietuvas valsts atjaunošanu, uzsākās arī jauns Medininku pils dzīves etaps. 1993. g. uzsākta pils torņu rekonstrukcija.  

Nemēža muiža

Nemēzis pirmo reizi, oficiāli minēts XV gs. beigās, kad lielkņazs Aleksandrs svinīgi sveica savu topošo sievu. 1836. g., pateicoties Mykolam Tiškēvičam muiža ieguva savas pašreizējās kontūras, kuras izrietēja pēc divstāvīgā ēku masīva celtniecības beigām. Nemēža muižā, neskaitot galvenās dzīvojamās un saimniecības ēkas, jau XVII gs. bija arī ūdens dzirnavas, sierotava, alus darītava, savukārt XVIII gs. – papīra, ādas darbnīcas. Pēdējās muižas ēkas, stallis, kalpu nams saglabājušies līdz pat mūsdienām.

Markuču muiža

Līdz mūsdienām saglabājusies muižas dzīvojamā ēka, XVIII gs. parks ar dīķiem, ģimenes kapi, Sv. Varvaras kapliča un piemineklis A. Puškinam. Muzejā iespējams palūkot sešas autentiskas XIX gs. beigu istabas. Šeit eksponētas mēbeles, fotogrāfijas, mājsaimniecības lietas un mākslas darbi.

Tuskulēnu muiža

Šodien iespējams aplūkot Tuskulēnu muižas ēkas, kuras tika celtas XIX gs. sākumā. Muiža piešķirama vēlā klasicisma periodam, kas kalpo par tipisku ārpilsētas rezidences piemēru.

Austrumu muižas fasāde, kurā saskatāmi augu motīvi pavērsta pret Neris upi, savukārt uz jumta iekārtojušās trīs mitoloģiskās būtnes – Diānas, Junonas un Venēras skulptūras.

Ļubavas muižas

Netālu no Lietuvas galvaspilsētas Viļņas, iekārtojusies viena no senākajām muižām valstī, Ļubavas muižas, kura ir atvērta apmeklētājiem. Šeit darbojas novada vēstures muzejs, kultūras un tehnikas mantojuma muzejs. XVIII gs. baroka arhitektūras ēkas un terašu tipa ūdens tilpņu sistēma padara šo muižu unikālu Eiropas kontekstā. Ļubavas muižas ūdens dzirnavas – īpaša celtne, kas pārsteidz ar mūru kvalitāti un plašajām funkcijām. XX gs. sākumā, dzirnavu mehānismus darbināja senais ūdens rats, savukārt zviedru hidroturbīna, kura darbojas līdz pat šai dienai, – tika izmantota kā ūdens enerģijas ieguves avots. Dzirnavās arī šodien tiek ražota elektrība. Ļubavas muižas ūdens dzirnavas, pateicoties kvalitatīviem restaurēšanas darbiem ir pelnījušas augstāko kultūras mantojuma apbalvojumu Europa Nostra.

Gintaras Karosas stāsta: „XIX gs. Ļubava muižā dzīvoja un radoši darbojās talantīgais Lietuvas skulptors, arhitekts, kurš darbojās Viļņas universitātē esošajā savas zemes brīvības cīnītāju, okupācijas varas vajāto filomātu un filistru biedrībā.”

Kairēnu muiža

Kairēnu rajonā, cilvēku apdzīvoto teritoriju pēdas datējamas ar IV–VII gs. Senākie, rakstiskie pierādījumi par Kairēnu muižu – XVI gs. no Žygimanta Senā privilēģijas.

Zelta laikos, kas datējami ar XVIII gs., šeit darbojās orķestris un amatieru teātris, tika ievākta bagātīga bibliotēka. Tika iekopts angļu tipa parks ar dīķu sistēmu, vasaras teātra paviljonu, lapeni uz salas, baroka stila kapliču, strūklaku, ziediem uc.

Muižas Baltijas ceļa apkārtnē

Raguvēles muiža

Raguvēles muižas komplekss, kas pieder Komaru ģimenei, sastāv no 19 ēkām, kuras izkārtojušās blakus upei. Ēku kompleksu sastāda spirta darītava, kapliča – mauzolejs, divas mūra klētis, dzirnavas, staļļi, siltumnīca, klons, laidars, bode uc. Pāri upei iekārtots tā saucamais „mērkaķu“ tilts. Galvenā muižas ēka – klasicisma stila ēka ar parku.

Akmenas muiža

Muiža ir īpaša ar saviem inženieru risinājumiem. Blakus galvenajai ēkai, dīķī agrāk darbojās hidroelektrostacija, kas tajā laikā bija īsts retums. XIX gs. II-jā pusē, Akmenas muižā tika uzceltas akmens sānu, holandiešu stila, cepurveida Akmenas vējdzirnavas. Dzirnavas ilgus gadus aprūpēja vietējos iedzīvotājus ar miltiem. Muižnieka Hoppena celtās akmens sānu dzirnavas vēl XX gs. sākumā bija lielākās visā reģionā.  

Pienioniu muiža

Pienioniu muiža rakstveida avotos pirmo reizi minēta no XVI gs. sākuma. XIX gs. šeit tika uzcelta jauna, grezna, klasicisma stila muižas dzīvojamā ēka, kurā izvietota oranžērija un to ieskauj 9 hektāru plašs parks. Šo parku kādu laiku pieskatīja profesionāls čehu dārznieks, Francisko Leiners. Tajā auga reti augi, kuri tika atvesti no visdažādākajām pasaules valstīm. Tiek lēsts, ka parku greznoja vismaz divi simti retu sugu augu, koku, dekoratīvo krūmu. XIX gs. Pienioniu muižu veido klēts, kūpinātava, alus darītava, vārti ar lauvu skulptūrām.  

Burbišķu  muiža

Burbišķu muiža iekārtojusies Anīkšču reģionālajā parkā, netālu no Rubiku ezera. Gleznainajā Anīkštas upes krastā, jau no tāluma redzama, stilīga muiža – XIX gs. arhitektūras piemineklis, neoklasicisma pērle, kas apbur ar vienkāršību un eleganci.  

Vēsturiskos avotos atrodama informācija, ka muižnieki bijuši 1863. g. sacelšanās dalībnieki. Par to tika ieslodzīti un dažiem piešķirts pat nāves sods, kurš pateicoties milzīgām pūlēm tika nomainīts uz 12 gadiem katorgas Sibīrijā.

„Vairākums muižnieku veicināja un cīnījās par valstiskumu, kā arī tiecās pēc brīvības. Tāpēc daudzi sagaidīja skumju likteni, tie tika izsūtīti vai tiem piespriests nāvessods“, – stāsta Gintaras Karosas, pieminot, ka cara laikos Burbišķu muižnieki finansiāli atbalstīja lietuviešu grāmatu izdošanu, iekārtoja slepenu lietuviešu skolu un atbalstīja mācību kāros jauniešus.

Maršruts pa Brīvības ceļa un Baltijas ceļa pilīm un muižām: https://goo.gl/maps/UrdzCTW92c7zYpT57

Pēc plašākas informācijas vērsties: Lietuvas piļu un muižu asociācijas prezidents Gintaras Karosas, +370 698 30925, projektai@dvarai.lt, https://www.lietuvos.dvarai.lt/en/

-- 

Par šo rakstu nav saņemts neviens komentārs.
Pievienot komentāru
Vārds:
e-pasts:



Aktuālās ziņas

mēbeļu izgatavošana
apdrošināšana  octa  dziļurbums