Eiropas Cilvēktiesību tiesa pasludina spriedumu lietā "J.L. pret Latviju"

Eiropas Cilvēktiesību tiesas palāta (Tiesa) 17.aprīlī pasludināja spriedumu lietā "J.L. pret Latviju", vienbalsīgi atzīstot Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 3.panta (spīdzināšanas, necilvēcīgas un cilvēka cieņu pazemojošas izturēšanās aizliegums) pārkāpumu (procesuālais aspekts) Latvijā attiecībā uz Latvijas pilsoņa J.L. (iesniedzējs) sūdzību par Centrālcietuma administrācijas atteikumu ierosināt izmeklēšanu saistībā ar viņa sūdzību par cietuma kameras biedru fizisko un seksuālo izrēķināšanos 2006.gada janvārī.

Konstatējot Konvencijas 3.panta pārkāpumu, Tiesa uzskatīja, ka nav nepieciešams atsevišķi vērtēt iespējamo Konvencijas 13.panta (tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību) pārkāpumu.

Pārējās iesniedzēja sūdzības Tiesa noraidīja sakarā ar nacionālo tiesību aizsardzības līdzekļu neizsmelšanu un kā acīmredzami nepamatotas.

Iesniedzējs lūdza Tiesu atlīdzināt viņam zaudējumus (negūtu peļņu) 17 600 LVL apmērā, morālo kaitējumu 15 000 LVL apmērā, kā arī ar tiesvedību saistītos izdevumus 46 106 SEK apmērā. Tiesa noraidīja iesniedzēja lūgumu par materiālo zaudējumu un tiesāšanās izdevumu atlīdzību kā nepamatotu, daļēji apmierinot iesniedzēja prasību par morālā kaitējuma atlīdzību, piešķirot 10 000 eiro.

Vērtējot iesniedzēja sūdzību par Konvencijas 3.panta pārkāpumu, Tiesa uzsvēra, ka attiecīgais Konvencijas pants ne tikai aizliedz spīdzināšanu, pazemojošu vai necilvēcīgu apiešanos, bet arī nosaka valstij pozitīvu pienākumu aizsargāt ieslodzīto personu veselību un drošību, kā arī veikt efektīvu izmeklēšanu pamatotu sūdzību par vardarbības faktu gadījumos, pat ja tā attiecas uz atsevišķu indivīdu, nevis valsts amatpersonu rīcību.

Lai atzītu pamatotas sūdzības pastāvēšanu Konvencijas 3.panta izpratnē, jebkuram apgalvojumam par sliktu izturēšanos (vardarbību) ir jābūt pierādītam ārpus saprātīgām šaubām.

Tiesa šajā lietā noraidīja valdības argumentu par pamatotu pierādījumu trūkumu attiecībā uz citu kameras biedru fizisko un seksuālo vardarbību, kā arī Centrālcietuma darbinieku atteikumu reģistrēt sūdzību un veikt izmeklēšanu, jo par šo faktu iesniedzējs nebija sūdzējies nacionālajā līmenī un arī izraksts no iesniedzēja medicīnas kartes neliecināja par konstatētiem veselības traucējumiem (savainojumiem).

Tiesas ieskatā, iesniedzēja apgalvojumu patiesību apstiprināja fakts, ka iesniedzējs bija cietušais un galvenais liecinieks citā kriminālprocesā, sakarā ar kuru bija saņēmis draudus no apsūdzētā, kurš atradās tajā pašā cietumā.

Savukārt uz nepilnībām ieslodzīto medicīnas karšu aizpildīšanā jau iepriekš kritiski bija norādījusi Eiropas Komiteja spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas apiešanās vai sodu novēršanai (Komiteja) savos secinājumos par vizīti Latvijā laika posmā no 2004.gada 5. līdz 12.maijam.

Izdarot augstāk minēto secinājumu, Tiesa norādīja, ka atbildīgo valsts institūciju (Centrālcietuma, Ieslodzījuma vietu pārvaldes un prokuratūras) rīcībā bija pietiekami daudz informācijas, lai veiktu efektīvu izmeklēšanu un, ja nepieciešams, ierosinātu kriminālprocesu.

Šajā sakarā Tiesa īpaši uzsvēra Komitejas ziņojumos par tās vizītēm Latvijā ietvertos secinājumus, kritizējot veidu, kādā (ne)tika izmeklētas sūdzības par vardarbību ieslodzīto vidū, rekomendējot, ka izmeklēšanu šādos gadījumos būtu jāveic no attiecīgās brīvības atņemšanas vietas un, ieteicams, ieslodzījuma vietu sistēmas kopumā, neatkarīgai institūcijai, proti, prokuratūrai, nevis brīvības atņemšanas vietu Drošības daļām.

Visbeidzot Tiesa atzīmēja atbildīgo valsts iestāžu pietiekamas sadarbības trūkumu, lai pasargātu ieslodzītās personas, kuras sadarbojušās citu noziedzīgu nodarījumu atklāšanā, no vēlākas fiziskās izrēķināšanās cietumā.

Līdz ar to Tiesa noraidīja Latvijas valdības argumentu, ka iesniedzējs šajā lietā nebija izsmēlis nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus, proti, nebija ekspresis verbis sūdzējies par iespējamo vardarbību pret viņu, kā arī par atteikumu reģistrēt un izmeklēt viņa sūdzību par vardarbību ne prokuratūrā, ne Ieslodzījuma vietu pārvaldē, un, attiecīgi, administratīvajā tiesā, un atzina šajā lietā Konvencijas 3.panta procesuālā aspekta pārkāpumu.

Saskaņā ar Konvencijas 43.pantu trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas pusēm ir tiesības lūgt, lai lieta tiktu nodota izskatīšanai Tiesas Lielajā palātā 17 tiesnešu sastāvā. Šādā gadījumā lūgumu vispirms izskatīs piecu Tiesas Lielās palātas tiesnešu kolēģijā, kas lems par to, vai lieta skar būtiskus Konvencijas vai tās protokolu interpretācijas jautājumus, vai arī tā skar svarīgu jautājumu, kam ir vispārēja nozīme, lai to izskatītu Tiesas Lielajā palātā. Kolēģija var pieņemt lietu izskatīšanai Lielajā palātā vai arī to noraidīt.


Fakti lietā "J.L. pret Latviju"

Ie­snie­dzējs ir 1980.gadā dzi­mis Lat­vi­jas pil­so­nis.
2005.gada novembrī tika nozagta iesniedzēja sievas automašīna, par kuras atgriešanu tika pieprasīta samaksa. Par šo faktu iesniedzējs informēja policiju. Sekojot policijas norādījumiem, iesniedzējs samaksāja G. pieprasīto naudas summu, sarunu ierakstot. Tajā pašā dienā G. tika aizturēts un uz augstāk minēto pierādījumu pamata viņam tika izvirzīta apsūdzība par zādzību un izspiešanu.

2006.gada 4.janvārī Aizkraukles rajona tiesa atzina iesniedzēju par vainīgu Krimināllikuma 179.panta otrajā daļā (svešas mantas atkārtota piesavināšanās) paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā un sodīja ar brīvības atņemšanu uz trīs gadiem. Ņemot vērā iesniedzēja iepriekš neizciesto sodu, galīgais sods tika noteikts brīvības atņemšana uz trīs gadiem un deviņiem mēnešiem. Iesniedzējs tika apcietināts tiesas zālē un ievietots Centrālcietumā.

Tiesas sēdē pierādījumu pārbaude netika veikta, jo pirmstiesas procesa ietvaros, parakstot protokolu par noslēguma pieteikumiem, iesniedzējs bija piekritis, ka pierādījumu pārbaude tiesā, lietas koleģiāla izskatīšana, aizstāvja piedalīšanās un kriminālprocesā iesaistīto personu uzaicināšana uz tiesas sēdi nebija nepieciešama.

Kā apgalvo iesniedzējs, nākamajā naktī pēc ievietošanas cietumā, cietuma kameras biedri bija ar viņu fiziski un seksuāli izrēķinājušies (salaužot degunu un izvarojot). Par vardarbības faktu viņš esot sūdzējies gan Centrālcietuma ārstam, gan cietuma personālam, kuri viņa sūdzības esot ignorējuši. Nākamajā dienā iesniedzējs tika pārvests uz citu cietuma kameru.

2006.gada 26.janvārī, izskatot iesniedzēja apelācijas sūdzību, kurā tiesa tika lūgta noteikt ar brīvības atņemšanu nesaistītu sodu, Zemgales apgabaltiesa atstāja negrozītu pirmās instances tiesas spriedumu, norādot, ka iesniedzējs bija izdarījis jaunu noziegumu nosacīta brīvības atņemšanas soda izciešanas laikā.

Ar 2006.gada 7.marta Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta lēmumu netika pieņemta izskatīšanai iesniedzēja kasācijas sūdzība, kurā, cita starpā, bija norādīts, ka iesniedzējs bija palīdzējis policijai atklāt citus noziedzīgus nodarījumus un ka par to ar viņu bija fiziski izrēķinājušies cietuma kameras biedri. Brīvības atņemšanas soda izciešanai iesniedzējs tika nosūtīts uz Jēkabpils cietumu.

2006.gada martā iesniedzējs lūdza Ieslodzījuma vietu pārvaldi nosūtīt viņu soda izciešanai uz Matīsa cietumu. Iesniedzējs apgalvoja, ka sadarbības ar policiju fakta dēļ viņš nejutās drošs par savu dzīvību Jēkabpils cietumā. Ieslodzījuma vietu pārvalde iesniedzēja lūgumu noraidīja.

Uz ģenerālprokurora iesnieguma pamata, saskaņā ar Krimināllikuma 60.pantu 2006.gada septembrī Aizkraukles rajona tiesa samazināja iesniedzēja galīgo sodu par vienu gadu.

2006.gada septembra sākumā iesniedzējs vērsās Ģenerālprokuratūrā, lūdzot viņu pārvest uz Matīsa cietumu atlikušā soda izciešanai. Iesniedzēja lūgums tika pārsūtīts Ieslodzījuma vietu pārvaldei, kura to noraidīja.

Sekojoši, ar identisku lūgumu iesniedzējs vērsās Augstākajā tiesā. Arī šis lūgums tika pārsūtīts izskatīšanai Ieslodzījuma vietu pārvaldei, kura to noraidīja, pamatojot, ka iesniedzēja pārvešanai nebija nekāda pamata.
2007.gada jūnijā iesniedzējs tika atbrīvots no Jēkabpils cietuma sakarā ar soda izciešanas termiņa beigām.

Savā 2006.gada 2.jūnija pieteikumā Tiesai iesniedzējs sūdzējās par sekojošajiem viņa tiesību pārkāpumiem Latvijā:

1. At­sau­co­ties uz Kon­ven­ci­jas 3.pan­tu, iesniedzējs sūdzējās par Centrālcietuma administrācijas atteikumu ierosināt izmeklēšanu saistībā ar fizisko un seksuālo vardarbību (piekaušana un izvarošana) no citu ieslodzīto puses, kā arī par Ieslodzījuma vietu pārvaldes atteikumu turpmākā soda izciešanai viņu pārvest uz Matīsa cietumu.

2. Atsaucoties uz Konvencijas 13.pantu, iesniedzējs sūdzējās, ka viņam nebija pieejami efektīvi tiesību aizsardzības līdzekļi saistībā ar viņa sūdzībām par iespējamiem Konvencijas 3.panta pārkāpumiem.

3. Atsaucoties uz Konvencijas 6.panta 1.punktu, iesniedzējs sūdzējās par netaisnīgu tiesas procesu, norādot, ka viņa krimināllieta tiesā tika izskatīta bez liecinieku un pierādījumu pārbaudes un ka Latvijas tiesas nebija ņēmušas vērā viņa noslēgto vienošanos ar prokuroru un policiju par nosacīta soda piemērošanu.

Pilns 2012.gada 17.aprīļa Tiesas sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas mājas lapā: http://cmiskp.echr.coe.int/tkp197/search.asp?skin=hudoc-en. Lai atrastu spriedumu, jāievada sūdzības iesniedzēja vārds (J.L.), atbildētāja valsts (LATVIA), iesnieguma numurs (23893/06), sprieduma pasludināšanas datums (17/04/2012).

Preses un informācijas nodaļa

     
Par šo rakstu nav saņemts neviens komentārs.
Pievienot komentāru
Vārds:
e-pasts:



Aktuālās ziņas

Frizētava Jūrmalā, Kauguros