Valsts prezidenta Egila Levita uzruna svinīgajā Latvijas Universitātes Senāta sēdē


Ilmārs Znotiņš, Valsts prezidenta kanceleja
Godājamie Latvijas Universitātes Senāta locekļi!
Dāmas un kungi!


Ilmārs Znotiņš, Valsts prezidenta kanceleja

Šeit, Lielajā aulā, šodien mēs esam pulcējušies īpaši patīkama iemesla dēļ – lai suminātu mūsu Alma Mater – Latvijas Universitāti – tās 100 gadu jubilejā.


Ilmārs Znotiņš, Valsts prezidenta kanceleja


Ilmārs Znotiņš, Valsts prezidenta kanceleja

Uzsvēršu – pirmā gadu simta jubilejā. No Latvijas sabiedrības kopīgajiem un it īpaši no jūsu pūliņiem jau tagad veidojas pirmās aprises universitātes otrā gadu simteņa rāmējumam. Profesors Auziņš jau teica, ka ar lielu varbūtību šis otrais gadu simtenis arī būs, bet garantēts nekas nav, vēl ir jāpastrādā.

II

Ideālā situācijā Senāts ir universitātes kodols un no politiskās dzīves, no komerciālās pasaules neatkarīgs augstskolas darbības veidotājs, virzītājs un vadītājs.

Es aicinu ikvienu klātesošo patiesi apzināties savu lomu un iespējas, gatavību atbildīgi attiekties pret uzticēto uzdevumu mūsu šodienas sabiedrības un nākamo paaudžu priekšā.

III

Latvijas Universitāte ir cieši saistīta ar mūsu vēsturi, ar mūsu valsts šodienu un nākotni.

Latvija nevar attīstīties, ja sabiedrībai nav pieejama kvalitatīva augstākā izglītība, ja tai nav augsnes, kurā veidoties izcilībai, dzimt ģeniāliem atklājumiem un cilvēcei noderīgiem izgudrojumiem.

Jūsu un mūsu rokās ir šādus apstākļus radīt, pat ja šī darba augļus plūks nākamās paaudzes. Izvirzot lielus un augstus mērķus, ar to ir jārēķinās.

IV

Te vietā ir atcerēties 19. gadsimta latviešu inteliģenci, it sevišķi jaunlatviešus. Doma par nacionālās augstskolas nepieciešamību tika izteikta vēl tautisko centienu laikmetā. Laikmetā, kad latviešiem pat nebija savu vidusskolu. Par to domāja Atis Kronvalds, Krišjānis Valdemārs un citi.

Savukārt mūsdienu pasaulē, arī Latvijā, ir iegājies, ka mēs domājam īstermiņā un pie lieliem mērķiem gribam nonākt ātri un strauji. Viena cilvēka mūžs mums šķiet pārāk ilgs laiks nozīmīgu pārmaiņu iedzīvināšanai. Un vai šodienas uztverē tas nav arī pārlieku liels upuris – veltīt savu dzīvi kaut kam, kas tava mūža laikā rezultātu nesasniegs un kā augļus baudīs tikai nākamās paaudzes?

Kopš jaunlatviešu skaļi izteiktajām prasībām pagāja apmēram trīs gadu desmiti, līdz latviešiem bija pirmās vidusskolas, un 50 gadu, līdz tika nodibināta Latvijas Augstskola. Tik spēcīgs izrādījās pirmo akadēmiski izglītoto latviešu sapnis un viņu izteiktais ideāls par to, ka nācijai ir vajadzīga sava augstskola. Tas iedarbojās vairākas paaudzes vēlāk.

Arī mūsdienās no akadēmiskās vides nākušas domas un idejas sabiedrībā varētu plaši rezonēt un dziļi un būtiski ietekmēt visas valsts un sabiedrības dzīvi. Diemžēl publiskajā telpā tās izskan ne pārāk bieži, un ne pārāk bieži tās arī tiek uztvertas un īstenotas tālāk.

V

Domu par augstāko izglītību pašu zemē, kā labi zinām, latvieši loloja arī Tērbatā un Pēterpilī I Pasaules kara gados. Paula Dāles 1916. gadā plašāk izstrādātais nacionālās augstskolas mets bija īpaši pievilcīgs un saistošs tiem akadēmiski izglītotajiem latviešiem, kuri bija “izkaisīti” pa Krieviju tālu no Latvijas. Savukārt 1917. gadā Tērbatā, pirmajā latviešu skolotāju un izglītības darbinieku kongresā, tika izveidots jau pavisam konkrēts nacionālās augstskolas projekts.

Tas viss notika, kā mēs šodien teiktu, pašiniciatīvas rezultātā. Šie sapņi, kas drīz vien kļuva par īstenību, tika būvēti uz atsevišķu cilvēku gribas izpausmēm, uz atsevišķu cilvēku idejām, bez valsts atbalsta.

VI

Līdzīgi citām jaunās Latvijas valsts institūcijām Latvijas Universitāte 1919. gadā tika beidzot nodibināta. Nodibināta vēl Neatkarības kara laikā. Taču tā veidojās gaisotnē, ko, iespējams, varam salīdzināt ar Trešās Atmodas degsmi, entuziasmu un pacilātību.

Latviešu akadēmiskajai inteliģencei pirmo reizi vēsturē bija unikāla iespēja veidot nacionālās augstskolas pamatus, noteikt tās darbības principus un raksturu. Es ticu, ka tas bija ļoti izredzēti un pagodinoši – būt par nācijas sapņa īstenotājiem. No dažādiem atmiņu avotiem izriet, ka organizatoros valdījusi vienprātība un aizrautība. Taču ne tikai tas. Sekoja arī smags darbs, lai šos ideālus īstenotu.

Universitāte kļuva par atslēgu uz zinātni un brīvu akadēmisko pētniecību latviešu valodā, uz daudzpusīgu un kvalitatīvu garīgo dzīvi latviešu valodā, uz modernai nācijai raksturīgas identitātes veidošanu. Tas viss bija svarīgi latviešu nācijas attīstībai un pašapziņai, un tas nenotika pašplūsmā, bet tika attiecīgās inteliģences prātos izdomāts, virzīts un īstenots, kā arī atbalstīts no valsts puses.

Nākamie latviešu akadēmiķi un pētnieki ar laiku kļuva par jaunās Latvijas intelektuālo un zinātnes eliti.

Iespēju gūt augstāko izglītību Latvijas valsts pirmajās dekādēs centās izmantot ļoti liela mūsu tautas daļa, salīdzinot ar citām Eiropas tautām. Par šo tiecību pēc zināšanām, ko uzrāda arī kvantitatīvi dati, varam būt lepni kā toreiz, tā arī tagad. Tā bija un joprojām ir Latvijas priekšrocība, jo cilvēka likteni vispirms nosaka viņa uzcītība, talants un gribasspēks, nevis, piemēram, tādi faktori kā bagātība, valsts aizbildniecība un citi. Mēs veidojām mūsu eliti toreiz un arī tagad demokrātijas apstākļos.

VII

Šodien varam iedvesmoties no saviem priekšgājējiem, kuri kalpoja universitātei atbilstoši tās devīzei “Zinātnei un tēvzemei” un saglabāja tai uzticību arī daudzus nākamos gadus kā dzimtenē, tā trimdā. Jo zinātnei tēvzemes nav, bet zinātniekam tāda ir.

Padomju okupācijas pusgadsimtā Latvijas Valsts universitāte, tās mācībspēki un studenti neatkarīgi no iekšējās pārliecības bija spiesti akceptēt ideoloģiski politizēto mācību procesu un zinātnisko darbu, akadēmiskās karjeras nosacījumus. Dažās jomās to izdevās vairāk vai mazāk apiet, bet dažās tas nekādi nebija iespējams.

Totalitārā vara represīvi retināja godājamu, nacionāli domājošu zinātnieku un mācībspēku rindas. Biedēja, kārdināja un piespieda uz cinisku kolaboracionismu.

Universitātes darbību, tai skaitā nenoliedzamos sasniegumus, šajā laikposmā apēno ētiskais duālisms un tādas dilemmas, no kurām mēs šodien savā demokrātiskajā valstī esam brīvi.

Šī perioda izvērtējums pēc Latvijas valsts atjaunošanas 90. gados universitātē, līdzīgi kā valstī kopumā, notika visai fragmentāri. Mēs neiezīmējām skaidras attieksmes un vērtību kontūras, bet gan iestigām pagātnē, paliekot bez pašrefleksijas un tās atbrīvotās enerģijas, ko spēj dot tikai lietu skaidrība un kārtība.

VIII

Īsāk sakot – darba un darāmā ir daudz.

Mūsdienu akadēmiskā pasaule ir “iedzīta projektu slazdos”. Tā es to sauktu. Mēs nevaram izmainīt lielās straumes, ja vēlamies plūst līdzi tām un gūt no tām labumu, tomēr varam saglabāt veselo saprātu un savā Alma Mater tiekties uz līdzsvara atjaunošanu starp birokrātiju un zinātni, starp burtu un garu.

Līdzās menedžmenta panākumiem universitātē ir jāatjauno ideālisms un kalpošana ideāliem kā augstāks mērķis. Birokrātija nedrīkst aizņemt lielāko daļu no pētnieku, zinātnieku darba.

Valsts prezidenta kanceleja
Par šo rakstu nav saņemts neviens komentārs.
Pievienot komentāru
Vārds:
e-pasts:



Aktuālās ziņas

mēbeļu izgatavošana
apdrošināšana  octa  Kafijas automātu remonts