Eiropa – pasaules līmeņa vieta, kur dzīvot un strādāt?


foto;fondsk.ru
"Pasaules līmeņa vieta, kur dzīvot un strādāt." Tā Komisijas priekšsēdētājs Žans Klods Junkers raksturoja Eiropu, proklamējot ES sociālo tiesību pīlāru, ko oficiāli parakstīja pagājušajā mēnesī Gēteborgā.

Sociālajā samitā, kurā bija pulcējušies ES valstu un valdību vadītāji, lai kopīgi apņemtos ievērot 20 sociālos principus un tiesības, Komisijas priekšsēdētājs uzsvēra, ka Eiropa “ir vairāk nekā tikai vienotais tirgus, vairāk nekā nauda (..). Runa ir par mūsu vērtībām un veidu, kādā mēs vēlamies dzīvot”.

Bet kā mēs patiesībā dzīvojam? Vai 510 miljoni eiropiešu visās (pagaidām) 28 dalībvalstīs tiešām domā, ka viņu dzīves apstākļi ir “pasaules līmenī”?

Jā, daudzi tiešām tā domā. Bet daudzi citi joprojām saskaras ar nevienlīdzības izpausmēm un jūtas atstumti vai nedroši, raizējas par pienācīgas kvalitātes mājokļu un darbvietu pieejamību un ir neziņā par savu un savu bērnu nākotni. Dažkārt tas atspoguļojas populistiskā noskaņojumā un šķietami noraidošā attieksmē pret varas nesējiem, rādot vispārējo ainu visnotaļ negatīvā gaismā.

Realitāte kā vienmēr ir daudz sarežģītāka.

Faktiski par dažiem pēdējiem gadiem kopumā nav iemesla sūdzēties un “Eiropas burās (tiešām) atkal pūš vējš”. Jaunākā Eiropas dzīves kvalitātes apsekojuma rezultāti liecina par vispārēju progresu tādās jomās kā dzīves kvalitāte, sabiedrības kvalitāte un sabiedrisko pakalpojumu kvalitāte. Daudzu cilvēku dzīve ir uzlabojusies – vismaz salīdzinājumā ar zemajiem rādītājiem periodā pēc ekonomikas krīzes. Dažos gadījumos rādītāji tiešām liecina par atgriešanos pirmskrīzes līmenī, daļēji atspoguļojot dalībvalstīs vērojamo vispārējo ekonomikas augšupeju un atgriešanos pie izaugsmes.

Vairumā ES valstu ir paaugstinājies optimisma līmenis un saglabājušies samērā augsti apmierinātības ar dzīvi un laimes reitingi. Lielākajā daļā dalībvalstu ir palielinājusies cilvēku apmierinātība ar dzīves standartiem, un salīdzinājumā ar 2011. gadu lielāks skaits cilvēku tagad spēj savilkt galus.

Uzticēšanās valsts institūcijām faktiski ir palielinājusies visās iedzīvotāju grupās, bet uzticēšanās pieaugums citiem cilvēkiem īpaši izpaužas jauniešu vidū. Par pozitīvāku pēckrīzes noskaņojumu liecina arī dalībvalstīs vērojamais un visnotaļ apsveicamais iesaistīšanās un līdzdalības pieaugums sociālajās un kopienu organizācijās un tas, ka cilvēkos ir mazinājusies sociālās atstumtības izjūta, kas ekonomikas lejupslīdes laikā bija izteiktāka. Pēdējos piecos gados ir samazinājušies sociālās spriedzes uztveres rādītāji attiecībā uz tādām sabiedrības grupām kā bagātie un nabagie, vadītāji un darbinieki, veci cilvēki un jaunieši un sievietes un vīrieši.

Turklāt pretēji plaši izplatītam uzskatam faktiski cilvēki šodien kopumā ir vairāk apmierināti ar tādiem svarīgiem sabiedriskajiem pakalpojumiem kā veselības aprūpe un transports – un dažās valstīs pat ar bērnu aprūpes pakalpojumiem.

Tiktāl viss it kā būtu kārtībā.

Tomēr tajā pašā laikā ir skaidrs, ka mums vēl ir gana daudz darāmā.

Kamēr vairākas valstis pārsvarā Eiropas centrālajā un austrumu daļā turpina gūt panākumus, dažās valstīs augšupējas konverģences process ir apstājies un atsevišķās jomās atšķirības ir pat palielinājušās. Piemēram, apmierinātība ar dzīves līmeni īpaši ir pieaugusi Bulgārijā, Igaunijā, Ungārijā, Īrijā un Polijā, bet samazinājusies Horvātijā, Kiprā, Grieķijā, Itālijā un Spānijā. Lielas atšķirības starp dalībvalstīm saglabājas gan veselības un aprūpes pakalpojumu pieejamības, gan šo pakalpojumu kvalitātes ziņā.

Joprojām pastāv dziļa nevienlīdzība starp dzimumiem, dažādām ļaužu grupām atkarībā no vecuma un ienākumiem.

Piemēram, sievietes ir nedaudz apmierinātākas ar dzīvi nekā vīrieši, tomēr turpina pavadīt vairāk laika neapmaksātā mājsaimniecības un aprūpes darbā. Iespējams, ka pieaugošais pieprasījums pēc vecu cilvēku ilgtermiņa aprūpes, kurā joprojām iesaistās vairāk sieviešu, vēl vairāk padziļina plaisu starp dzimumiem šajā jomā un ir viens no galvenajiem iemesliem, kas neļauj panākt darba un privātās dzīves līdzsvaru.

Veciem cilvēkiem kopumā klājas sliktāk nekā tiem, kuri ir jaunāki, jo īpaši dažās Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs, un vecums noteikti mazina apmierinātību ar dzīvi Bulgārijā, Horvātijā, Maltā, Polijā, Portugālē, Rumānijā un Slovēnijā. Divās trešdaļās ES dalībvalstu vairāk nekā puse respondentu turklāt ir nobažījušies par ienākumu līmeni vecumdienās.

Faktiski, neraugoties uz izaugsmi, kuras rezultātā pēdējos piecos gados ir samazinājies tādu cilvēku skaits, kurus nomāc materiālas grūtības, vairāk nekā puse iedzīvotāju 11 dalībvalstīs joprojām apgalvo, ka viņiem ir grūti savilkt galus. Nabadzīgākie iedzīvotāji, kā vienmēr, cieš visvairāk, un apsekojuma rezultāti liecina, ka zemākajās ienākumu grupās dzīves kvalitātes uzlabojumi ir mazāki.

Salīdzinot ar savu paaudzi, daudzi eiropieši uz savu bērnu nākotni raugās ar mazāku optimismu. Bet arī šeit ir redzamas atšķirības starp valstīm, proti, mazāks optimisms attiecībā uz nākamo paaudžu nākotni ir Austrijā, Beļģijā, Čehijas Republikā, Francijā, Vācijā, Grieķijā, Itālijā, Luksemburgā, Nīderlandē, Slovēnijā, Spānijā un Apvienotajā Karalistē, bet Bulgārijas, Somijas, Latvijas, Lietuvas un Polijas iedzīvotāji tic, ka viņu bērnu izredzes ir salīdzinoši labākas.

Saistībā ar plašākajām un strīdīgākajām debatēm par migrāciju un mobilitāti ES teritorijā ir vērts atzīmēt, ka dažās valstīs, jo īpaši Bulgārijā, Igaunijā, Dānijā, Vācijā, Maltā, Austrijā, Francijā, Beļģijā un Itālijā, spriedze starp dažādām reliģiskām un etniskām grupām ir izteikti palielinājušies. Tas ir pretstatā spriedzes vispārējam samazinājumam starp dažādām sabiedrības grupām.

Tāda izskatās ES iedzīvotāju dzīve tuvplānā laikā, kad valdības, vietējās un reģionālās iestādes, sociālie partneri un pilsoniskā sabiedrība gatavojas ķerties pie sociālo tiesību pīlāra īstenošanas.

Šie Eiropas dzīves kvalitātes apsekojuma rezultāti norāda uz vajadzību vairāk pievērsties sabiedrības grupām, kas atrodas grūtākā situācijā: aktīva atbalsta nodarbinātībai kontekstā – ilgstošajiem bezdarbniekiem, kuri ir pakļauti lielākam nabadzības, sociālās atstumtības un garīgās veselības traucējumu riskam; dzimumu līdztiesības un bērnu aprūpes principu kontekstā – sievietēm, uz kuru pleciem joprojām gulstas mājsaimniecības un aprūpes darba lielākais smagums; aprūpes atbalstam un pakalpojumiem, lai visa darba mūža garumā integrētu tiesības uz labāku darba un privātās dzīves līdzsvaru; tiesību uz atbilstošiem ienākumiem vecumdienās un pensijām kontekstā – nabadzīgiem veciem cilvēkiem, kā arī kvalitatīvu pakalpojumu pieejamības atšķirībām saistībā ar tiesībām uz laicīgu piekļuvi finansiāli pieejamai veselības un sociālajai aprūpei.

Šīs ir tikai dažas no galvenajām iniciatīvām, kas jāīsteno, lai Eiropas iedzīvotāju ikdienas realitāti tuvinātu pīlāra ambiciozajiem mērķiem. Ja vēlamies, lai šis būtu patiesi nozīmīgs brīdis Eiropai, apsekojumā iegūtie pierādījumi jāatspoguļo pīlāra īstenošanā un dati jāpārvērš taustāmos rezultātos, un tad mēs tiešām varēsim runāt par “mūsu vērtībām un veidu, kādā mēs vēlamies dzīvot”.

Eiropas dzīves kvalitātes apsekojums 2016

Eurofound

     
Par šo rakstu nav saņemts neviens komentārs.
Pievienot komentāru
Vārds:
e-pasts:



Aktuālās ziņas