Par pasakām, vīzijām un Latvijas vietu globālajā tirgū jeb ko piedāvā partija Daugava Latvijai

Kad vienā no teatrālajiem Domburšoviem savācās ekspremjeri, tad tika risināts (itkā) jautājums par Latvijas nākotni, kādu nu kurš to redzot. Ņemot vērā, ka šādā sabiedrībā vairās izmantot tautas prastos vārdus, tad visas pasakas un sapņi tika saukti par vīzijām. Un vīzija bij viena – Latvija nekā nedarot, tikai ticot, ka ir varena, kļūs paēdusi labklājības zeme. Tik jātic šiem cilvēkiem, kuri Latviju noveda līdz smagai krīzei. Jātic vīzijām...

Varbūt pietiks ar vīzijām un citām pasakām? Pēdējais laiks plānot nākotni. Valsts un tautas nākotni. Ir vajadzīgi jauni mērķi, attīstības ceļi. Vismaz mēģinot izprast un apsteidzot notiekošo globālajā tirgū . Jau divdesmit gadus Latvija velkas citu valstu vajadzību astē. Pietiek meditēt un lūgties, domājot cik un no kā vēl aizņemties. Jāpadomā priekš kā, kāds sociālais risks.

Mēs esam uz kritiskas robežas. Vai noteikti apzināti vajag kļūt uzreiz vairāku krīžu upuriem – demogrāfiskās, infrastruktuālās, ekonomiskās, sociālās..? Un atzīsimies sev, ka pasaules krīzei šeit vismazākā vaina... Darbs un nodrošināta medicīna ir galvenās cilvēku vajadzības. Un nav vajadzīga valdība, kura to nespēj un pat negrib nodrošināt.

Šobrīd pasaulē aktuāla ir loģistikas problēma. Informācijas pārvietošanās pasaulē noris sekundēs. Naudas pārvietošanās – minūtēs... Preču – mēnešiem. Tātad tieši preču pārvietošanas paātrināšana ir viena no aktuālākajām problēmām. No tā izriet, ka loģistikas tirgus ir pats aktīvākais tirgus nākošajās desmitgadēs. Vai Latvija gribēs un spēs izmantot šo globālā tirgus sociālo pasūtījumu?

Atjaunojot Latvijas valstisko neatkarību 1989.gadā, mēs visai rožaini skatījāmies uz atgriešanos Eiropas valstu saimē. Bet jau pirmajos semināros, runājot par tautsaimniecības tālāko ceļu, 1990.gadā noskanēja – meklējiet savu nišu ES un globālajā tirgus tīklos. Jau pirms 45 gadiem ekonomistiem bija skaidrs, ka visnopietnākā konkurence starp valstīm būs par vietu sadali darba tirgū.

Pateicoties jaunajām tehnoloģijām 5% darba spējīgo var nodrošināt 100% planētas iedzīvotāju vajadzības. Tieši kā stratēģisks uzdevums valsts veidotājiem bija jāapzina tieši Latvijas niša globālā tīklā.

Ko Latvija var dot tādu pasaules tirgum, ES tirgum, ko citi nespēj. Tā praktiski bija vienīgā iespēja nodrošināt Latvijas ekonomisko neatkarību. Tika pievērsta uzmanība Latvijas ostām, kuģošanas kompānijām. Diemžēl denacionalizācijas un pri(h)vatizācijas eiforijā šī niša nonāca miljonāru klubiņa īpašumos. Faktiski valstij un tautai nozagta.

Viena no Latvijas nelaimēm ir tā, ka valsts amatos esošo biznesmeņu biznessprojektus uzdod par valsts interešu projektu. Par valsts stratēģiju. Tātad izdevumi valstij un, veiksmīgas realizācijas gadījumā, peļņa biznessmeņam. Ja nē - zaudējumi valstij.

Strādājot 7. Saeimā, 1998 gadā, iznāca sastapties ar atdzimstošo ideju par Melnās un Baltijas jūras savienošanu ar iekšējiem ūdensceļiem. Ideja starptautiska, daļēji stiprināta ar ES regulām un nodomiem. Iemesls? Visai triviāls. Nepieciešamība pasaules reģionu savienošanai ar loģistikas risinājumiem. Veidojoties globālajam tīklam ražošana jau sen pārkoncentrējas uz DienvidAustrumAzijā.

Patērētāji joprojām paliek ZiemelRietumEiropā un Amērikas ZiemeļCentralaj daļā. Un šos patērētājus neapmierina piegādes ceļi pa Dņepru uz Melno jūru. Gar "karstajiem" reģioniem, kuros vēl ilgi būs grūti prognozēt stabilitāti. Baltijas reģionā, konkurējot Daugavai, jau tiek piedāvātas Visla, Ziemeļu Dvina, Nemūna...

Ejot uz 9.Saeimas vēlēšanām 2006.gadā – mēs, vienīgie Latvijā atbalstījām šo tehnisko ideju kā Latvijas stratēģisko iespēju ieņemt stabilu nišu loģistikas un darba tirgos. Globalizētajos tirgos. Faktiski arī šodien Latvijā partija "Daugava Latvijai" ir vienīgais politiskais spēks, kas izteica atbalstu šim projektam. Pasvītrošu. Atbalstu tehniskai idejai izpētes stadijā un idejai par lēmumu tautas nobalsošanas ceļā. Jo šāda līmeņa projektiem, kuri būtiski ietekmē visas valsts iespējas, vairs nedrīkst atļaut nonākt slēgtā miljonāru klubiņa ietekmē.

Tā, kā to parasti dara ierēdņi un vēlas tādi Latvijas uzņēmēji kā Māris Gailis, Uldis Pumpurs, Uldis Osis, Guntis Ulmanis... Domāju, ka pareizāks būtu tautas akciju sabiedrības ceļš. Ceļš, kuru savulaik veidoja, VEF un Ķeguma jautājumos, KārlisUlmanis.

Ja izdodas šis tautas akciju sabiedrības modelis, situācija kardināli mainās. Tāpēc no sociālās politikas viedokļa mūsu partijai atbalsta referendumu. Kā tautas akciju sabiedrības attīstības ceļu. Vismaz kāds projekts sāks strādāt valstij, ne miljonāru klubam.

Kādi ir konkurenti šim kanāla projektam? (Pie tam konkurenti tikai izpildes termiņu ziņā, ne pēc būtības.) ES ietvaros - Rail Baltica projekts. ES ierēdņi un uzņēmēji steidzas ar šo projektu. Šī projekta problēma, no Latvijas interešu viedokļa, ir maznozīmīgums Latvijai. Jo vienīgais ko iegūs Latvija no Helsinki-Parīzes dzelzceļa līnijas, tas ir pieturas vietu Rīgā. Un visai mazas iespējas veidot darba vietas uz šī ceļa rēķina. Jo šis ceļš nav domāts kravu plūsmu palielināšanai.

Latvijā šis projekts var būt interesants tikai bijušajiem satiksmes vai vides ministriem, kad jāsāk domāt kur strādāt, kad vairs nebūsi ministrs... Konkurence Latvijā..? Latvijas dzelzceļš..? Tas pēc būtības ir Krievijas dzelzceļa turpinājums, ar visu no tā izrietošo. Maz iespēju piesaistīt citus mūsu kaimiņus – Baltkrieviju, Ukrainu. Ražošanas atjaunošana? Vai tad priekš tam Latvijas (?) Vides ministrija iztirgoja izmešu kvotas jau līdz 2015.gadam, vienlaicīgi degradējot cilvēku dzīves vidi?

Labs piemērs, no pašu dzīves pieredzes, ir Ziemeļpārvads un Dienvidtilts pār Daugavu Rīgā. Ja risinājums Rīgas ziemeļu daļā deva stimulu un iespēju tālāk attīstīt Rīgas ostu un pilsētas centra atslogošanu satiksmei starp Vecmīlgrāvi un Bolderāju, tad projekts Rīgas dienviddaļā atrisināja finansiālas problēmas kādām bankām un fiziskām personām. Un, pie ārkārtīgi lielajiem Rīgas izdevumiem, maz ietekmē Rīgas satiksmes problēmas risinājumus.

Rudenī ejam uz 10. Saeimas vēlēšanām. Būtībā Latvijā pie varas ir, un atkal raujas, tikai viena partija. Uzņēmēju partija. Jo citas nav. Formāli, protams, tā ir sadalīti grupās, kuras nosauktas par partijām. Ne pēc ideoloģiskiem principiem, bet pēc uzņēmēju konkurēšanas principiem.

Piemēram, jaunais veidojums "Vienotība" neslēpjoties pārstāv ES uzņēmēju intereses Latvijā. Saskaņas centrs – Krievijas... AŠ*AŠ - tie vairāk velk uz ārzemju banku un tirdzniecības tīklu uzņēmēju interešu pārstāvniecību. TB/LNNK+VL skandē gan par nacionālajiem uzņēmējiem, kaut praksē arī vairāk ir reāli līdz šim atbalstījuši Krievijas uzņēmēju intereses.

KvaziSocialdemokrātiem... - tiem beigās izveidojusies sadarbība ar bijušās VDK nomenklatūras uzņēmējiem. Bet ZZS – ar KP nomenklatūras uzņēmējiem... Bet neatkarīgi no novirziena visi tie ir un paliek kā uzņēmēji. Precīzāk it kā uzņēmēji. Jo zaudējot iespējas savus biznesus uzturēt uz valsts kases rēķina, ātri izput. Un runājot par valsts vajadzībām visi viņi runā vīzijās un līdzībās.

Bez stratēģiskiem piedāvājumiem valstij. Bet vēlētajam, lai negarlaikojas, priekšvēlēšanu periodā tiek piedāvāts pastrīdēties par prezidentālo institūciju, par vēlēšanu sistēmu, kvazitautiskām deklarācijām un pareizām parādu dalīšanām skatoties dombūriskas un knabiskas operetes. Dūmu aizsegs un vēlētāju muļķošana. Uzmanības novēršana no izdzīvošanas problēmām.

Šajā Daugavas-Dņepras kanāla projektā runa iet par tautas akciju sabiedrību, kura darbotos pasaules loģistikas tirgū. Tātad par valsts un tautas ekonomiskajām interesēm, iespējām pelnīt piedāvājot pakalpojumu ārpus Latvijas. Infrastruktūras apkalpošana globālā tīkla interesēs. Valsts stratēģiska niša globālajā tirgū, kuru šobrīd grib pārķert miljonāru klubiņš savai peļņai.

Pievērsīšu uzmanību tam apstāklim, ka ar nākošo gadu beidzas zemes nodokļa palielinājuma ierobežojumi. Arī SVF sāk jau prasīt parāda atmaksu... Tā ir ļoti reāla iespēja iznīcināt tautu, ja valsts neatradīs ko darīt globālā tirgū. Tur, kur var pelnīt. Vienkārši iznīcināt tautu, muldot par vīzijām un sapņiem. Jo arī ieplānotā tautas emigrācija uz Rietumiem tik raiti vairs nenotiek.

Šobrīd strīdi par Daugavas-Dņepras kanāla projektu notiek ar patīk-nepatīk argumentācijām, bez tehniskas,ekonomiskas, ekoloģiskas izpētes. Pats loģiskākais noskanējušais pretarguments līdz šim ir – slima suņa murgi. Ļoti cienīgs arguments ministra līmenī( kas uzreiz izsauc jautājumu par to, kā ēzeļi var kļūt par ministriem?) Laikā, kad ES valstis jau strādā šajā virzienā, ko var redzēt dažādos saitos.

Piemēram (http://www.worldcanals.com/english/exhib2003.html)

Latvijas sabiedrībā ir izteikta nepatika pret tehniskiem projektiem, kuri asociējas ar Krieviju. Tam, protams, ir vēsturiski-loģisks izskaidrojums. Bet pievienojoties ES ir jāņem vērā arī tur valdošo viedokli, kuru vienkārši izteica Vācijas Ārpolitikas padomes Krievijas un Eirāzijas programmu direktors Aleksandrs Rārs: "Es nevaru iedomāties ES bez Krievijas.

Krievijai pieder resursi, kas nepieciešami Eiropas ekonomiskas izaugsmei un tālākai attīstībai." Līdzīgus viedokļus pauž ASV pārstāvji runājot par Krievijas pievienošanos PTO. Vai Latvija spēs mainīt šo savu partnervalstu viedokli? Laikā kad runa ir par Latvijas valsts un tautas saglabāšanu..?

Nezinu vēl cik sarakstu tiks iesniegti Saeimas vēlēšanām. Bet zinu, ka diemžēl tikai partiju "Daugava Latvijai", piedāvā stratēģiju Latvijas nišas izveidošanai globālajā tīklā. Citas partijas piedāvā tikai vīzijas gribēšanām un vienošanos pret izdomātiem ārējiem ienaidniekiem. Vīzijas un tukšās vienošanās nebaro, ja projekti nestrādā. Nekad.

   Tweet