Valsts prezidenta Egila Levita uzruna Latvijas Nacionālā arhīva 100. gadadienas svinībās


foto;Valsts prezidenta kanceleja
Sveicināti, godājamie arhīvu darbinieki, visi klātesošie!

Mūsu valsts institūciju – simtgadnieču – pulks kļūst aizvien kuplāks. Jubilejas kopš pagājušā gada novembra jāatzīmē arvien biežāk.

Mēs svinam, novērtējot gan mūsu pašu, gan priekšteču darba augļus. Šis nenoliedzami ir īpašs un patīkams pienākums – apstāties ikdienas skrējienā un paraudzīties atpakaļ uz noieto ceļu kopš 1919. gada vasaras.

Šodien mēs varam tikai iztēloties, cik blīvs un notikumiem piesātināts bija laiks pirms 100 gadiem. Tad, kad milzu enerģijas un spīta vilnī, skarbos apstākļos dzima un tika veidotas jaunās Latvijas pirmās lielās valsts iestādes.

Materiālā ziņā ļoti pieticīgā vidē tika izvirzīti augsti, cēli mērķi. Valstiski mērķi. Cilvēki darbojās ar aizrautību, misijas apziņas vadīti. Lielā mērā tas ir tāpat arī šodien.

II

Simt gadu arhīvam nav daudz. To mēs visi zinām. Taču latviešiem kā jaunai nācijai un Latvijai kā jaunai valstij pašiem savs arhīvs nozīmēja nacionālajai pašapziņai būtisku apjautu, ka esam bagāta, ar interesentu un sarežģītu vēsturi apveltīta tauta. Ar vēsturi, kas vēl ir jāatgūst.

Arī nosaukuma maiņā mēs redzam izpratnes evolūciju. No Vēsturiskā arhīva, kāds bija pirmais jaundibinātās iestādes nosaukums, līdz Valsts arhīva nosaukumam 1924. gadā. Un šodien mēs suminām Latvijas Nacionālo arhīvu.

III

Arhīvs ir ne tikai latviešu dzimtu, ģimeņu un zemes dokumentārās atmiņas nesējs. Cauri dažādiem laikiem un varām arhīvs saglabājis juridiskus apstiprinājumus latviešu nācijas un Latvijas valsts leģitīmajām pastāvēšanas tiesībām.

Es nupat uzzināju, ka Latvijas Nacionālais arhīvs ir atklājis un tā rokās ir nonācis sūtnim Kārlim Zariņam izdoto pilnvaru oriģināls, kas ļoti neparastā veidā ir saglabājies cauri okupācijas režīmam līdz mūsdienām. Mums to nākamgad vajadzētu pienācīgi atzīmēt.

IV

Arī pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas arhīvs spoži pildījis uzticama laikmeta liecinieka lomu. Tāda liecinieka, kura dokumentos un faktos balstīto liecību un neitrālo balsi nevar ignorēt.

Īpaši jāuzsver divi visu sabiedrību saviļņojušie procesi, kas nebūtu iespējami bez arhīva un tajā strādājošo entuziastiskas iesaistes. Pirmais, ko es gribētu minēt, ir 1940. gadā padomju okupācijas rezultātā nacionalizēto īpašumu dokumentācijas atgūšana 90. gados. Šie arhīva dokumenti bija pamats denacionalizācijai, kas tika veikta pirmajos gados pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas. Un tagad pavisam nesen ir Latvijas PSR Valsts drošības komitejas mantojuma daļas digitalizācija un publiskošana. Ar šo tiek pavērta viena ļoti traģiska lapaspuse latviešu tautas un Latvijas valsts vēsturē, taču šī lapaspuse pieder mums, mūsu vēsturei, un mums tā ir jāizzina un jāpēta.

Šo apjomīgo funkciju izpilde bija daļa no vēsturiskā taisnīguma atjaunošanas procesa. Latvijā šis process vēl nav pilnībā noslēdzies, un tas ir jāturpina.

V

Arhīvs ir valsts iestāde, kas klusi un godprātīgi pilda savu uzdevumu. Arhīva nepārvērtējamā nozīme izgaismojas un kļūst skaidrāka tieši laikmetu maiņā, nevis ikdienā. Varbūt tāpēc paša arhīva balss parasti ikdienā skan klusināti, un tā darbinieku pūliņi no valsts un sabiedrības puses pilnībā vēl netiek adekvāti novērtēti. Taču tam būtu jāmainās.

Agrāk spēkā bija tēlains apgalvojums, ka arhīvs ir dokumentu “debesis”. Ar to saprotot teju aizmirstu vietu, kur papīri dzeltē un kur tos varbūt gadu desmitiem, simtiem neviens pat nepāršķirsta.

Mūsdienu digitālajā laikmetā dokumentārajam mantojumam ir piešķirta papildu ilgmūžība un ikviens tam var pieslēgties no savas viedierīces gandrīz jebkur pasaulē.

Mainās tehnoloģiskie instrumenti un to pielietošanas veidi, arī apjoms, kādos arhīvu saturu šodien iespējams apstrādāt un izmantot. Tas nozīmē mūsu vēsture kļūst pieejamāka, mēs to varam labāk izprast un lietot arī ikdienā – pētniecībā, savai vēstures apjausmai.

Taču nemainīga ir un paliek arhīva funkcija – vākt, glabāt, apstrādāt un pētīt. No senākām liecībām par Livonijas pilsētām līdz Kurzemes hercogistei un Latvijas Republikai 20. un jau 21. gadsimtā – tāds ir mūsu nācijas vēstures mērogs, ko šodienai un nākamībai glabā Latvijas Nacionālā arhīva darbinieki.

Sveicu Latvijas Nacionālā arhīva darbiniekus un vadību šajā nozīmīgajā jubilejā!

Paldies par jūsu paveikto un lai sekmējas un īstenojas iecerētais kā tuvākā, tā tālākā nākotnē! Turpināsim kalpot savai valstij Latvijai!

Valsts prezidenta kanceleja
Par šo rakstu nav saņemts neviens komentārs.
Pievienot komentāru
Vārds:
e-pasts:



mēbeļu izgatavošana
apdrošināšana  octa  granulu katli